Ceļojuma laiks: 2024.gada aprīlis
Ceļojuma ilgums: 12 dienas
Maršruts: Deli – Čandigarha (Chadigarh) – Šimla (Shimla) – Nagara (Naggar) – Himalaji – Mandi – Revalsara (Rewalsar) – Daramsala (Dharamsala) – Amritsara – Deli (Dheli) – Agra – Tadžmahāls (Taj Mahal).
Indija nebija manu iekārojamo ceļamērķu vidū. Bet nekad nesaki nekad. Biju, redzēju, patika.
Šoreiz izvēlējos Impro ceļojuma piedāvājumu – Pavasaris Indijas Himalajos, jo programma solīja gan krāšņos Himalajus, gan arī daudzas man līdz šim nezināmas vai maz zināmas pilsētas, gan arī iespēju redzēt Tadžmahālu. Ceļojumam pieteicos viena, bet jau ceļojuma sākumā iepazinos ar divām ļoti brīnišķīgām sievietēm, ar kurām arī visu laiku turējāmies kopā.
1.diena. Ceļā.
Uz Indiju (Deli) lidojām ar Finnair aviokompāniju caur Helsinkiem. No Rīgas uz Helsinkiem lidoju ar mazītiņu lidmašīnu, kur sēž pa divi katrā pusē. Pat šajā īsajā lidojumā bez maksas bija iekļauts dzēriens (ūdens vai melleņu sula). Somijā pamanīju, ka ezeri ir vēl aizsaluši un nemaz neredzēju pavasari, kā Rīgā. No Helsinkiem uz Deli jau lidoja lielā lidmašīna (3+3+3). Lidojums ilga 8.5 h. No Helsinkiem izlidojam 18.30, Deli ierodamies ļoti agri no rīta, kas pēc Latvijas laika sanāk vēl naktī (ar Indiju mums ir 2.5 stundu starpība). Katram lidojumā bija pieejams pleds un austiņas. Lidojuma laikā mums piedāvāja vakariņas un brokastis. Man lidmašīnā tā arī neizdevās aizmigt, jo piederu pie tiem, kas transportā nevar gulēt (pat ar visām miega zālēm).
2.diena. Deli – Čandigarha (260 km).
Diena pēc negulētās nakts lidmašīnā šķiet ļoti gara. Indijā ir agrs rīts. Gaiss ir silts (26 grādi), dūmakains un smaržīgs. Lidostā mūs sagaida Indijas tūrfirmas pārstāvji, apsveicot mūs katru ar samteņu krellēm.
Mums ir vesels pavadošais sastāvs – gids, šoferis no Himalajiem, šofera palīgs, kas katrā izkāpšanā padod roku, iekāpjot piedāvā dezinfekcijas līdzekli, brauciena laikā tirgo ūdeni un citus dzērienus. Vēl mūs pavada vietējās tūrfirmas, ar ko sadarbojas Impro, priekšnieks Monišs, kas dodas tādā kā pārbaudes braucienā. Sēžamies autobusā, lai dotos tālāk. Autobuss nav pārāk labs. Autobusā kondicionēšanas sistēma strādā divos režīmos – vai nu pūš pamatīgi, vai nepūš nemaz. Kad pūš, ir par aukstu, bet kad nepūš, nav gaisa. Katrs izlīdzas, kā var, apsedzas ar lakatiem, šallēm, vai ļaujas pūtienam. Jūtīgākiem organismiem saaukstēšanās bija neizbēgama. Es par laimi neesmu tik jūtīga.
Ilgi braucam cauri Deli, skatoties, ka skolnieki dodas uz skolu, vērojot diezgan trako satiksmi uz ielām.
Redzam arī pirmās govis uz ceļa. Pēc kāda laika piestājam kādā viesnīcā, kur mums ir sagatavotas brokastis. Pirmā iepazīšanās ar Indijas ēdienu. Zviedru galds ar ļoti bagātīgu izvēli un daudz svešiem ēdieniem, kur ar zaļu kvadrātiņu ir apzīmēts neass ēdiens, kas ne vienmēr nozīmēja neasu. Pagaršoju no visa pa druskai. Kaut kas garšo, kaut kas ne visai. Pagaršoju arī arbūzu sulu un arbūzu halvu. Būs vēderam ko brīnīties.
Tālāk turpinām ceļu līdz Čandigarhai, kas ir Pendžabas un Harjānas štatu galvaspilsēta. Ceļi ir no vidēji labiem līdz viduvējiem. Gar ceļa malu zied bugenvilejas un plumērijas, kāršu rozes, rozes. Vēroju satiksmi uz ceļa. Indijā saziņa notiek ar signalizēšanu. Ja gatavojas apdzīt – signalizē. Kravas auto un daudzi autobusi ir ar pušķiem vai lentēm, jo šeit ļoti uzticas astrologu ieteikumiem, kā izrotāt auto veiksmei.
Pusdienās piestājam kādā ēstuvē, kur pasūtu tomātu zupu un naan maizi ar ķiplokiem. Garšīgi. Šis kļuva par mūsu trijotnes visu turpmāko pusdienu ēdienu, jo neriskējām pasūtīt ko citu. Par to samaksāju apm. 1,70 eur.
Esam sasnieguši Čandigarhu, kas ir Indijas zaļākā un arī viena no jaunākajām pilsētām. Kad notika Indijas un Pakistānas sadalīšana, Pendžābas galvaspilsēta Lahora tika iedalīta Pakistānai. Tad Indija nolēma celt jaunu galvaspilsētu Pendžābas štatam. Šī pilsēta ir ar modernu plānojumu un daudziem satiksmes apļiem, kas pārējā Indijā nav ļoti izplatīti. Tomēr vietām redzams arī kaut kas līdzīgs graustiem un piegružotām ceļa malām. Indija ir ļoti pretrunīga – te ir viss – no nabadzības līdz bagātībai. Ne velti Indija ir 3.vietā pasaulē miljardieru skaita ziņā. Bet parasti jau vairāk acīs iekrīt tieši nabadzība. Tulkojumā Čandi ir dieviete, garh – cietoksnis. Interesanti, ka pilsētā mājām nav 13.numura.
Iekārtojamies viesnīcā, kas izrādās ļoti laba.
Ārā ir ļoti karsti. Izstaigājam Nek Chand Rock Garden, kas ir kā truša caurums Alises brīnumzemes labirintā. Dārzu slepeni sāka veidot Nek Chand 1957.gadā. Sākotnēji dārzs bija nelikumīgs, taču no 1976.gada varas iestādes to atzina par likumīgu. Tas ir izpleties16 ha platībā un ir pilnībā būvēts no rūpnieciskiem un sadzīves atkritumiem, gan arī no izmestiem priekšmetiem. Dārzā izveidoti vairāki mākslīgi savstarpēji saistīti ūdenskritumi un neaptverami daudzas skulptūras (ap 2000), kas ir izgatavotas no lūžņiem un cita veida atkritumiem (pudeles, glāzes, rokassprādzes, flīzes, keramikas podi, izlietnes, elektriskie atkritumi, plīsušas caurules utt.). Tas ir kaut kas man līdz šim neredzēts. Dārza veidotāju Nek Chand dēvē arī par Indijas Gaudi.
Tālāk apskatām Rožu dārzu ar 1600 rožu šķirnēm. Tas tiešām ir brīnišķīgs dārzs, kā miera oāze pilsētā. Tas esot lielākais rožu dārzs Āzijā. Pilsētnieki te vienkārši atpūšas vai pikniko. Te ir arī ārstniecības augi, tropu koki, strūklakas, bet visam pāri neskaitāmi daudz rožu. Ļoti, ļoti skaisti.
Jau vakarā paejamies gar Sukhna ezeru, kas ir pilsētas sirds un kurš pilns ar vietējiem, kas vienkārši atpūšas, brauc ar laivām vai katamarāniem. Pāri ezeram dūmakā redzami kalni, uz kuriem turpināsies mūsu ceļš.
Dienas noslēgumā nopeldamies viesnīcas jumta baseinā un atgūstam otro elpu pēc 35 negulētām stundām. Tālāk jau seko samērā labas vakariņas un tad beidzot ilgi gaidītais miegs.
3.diena. Čandigarha-Šimla (150 km).
Pēc brokastīm dodamies ceļā no Čandigarhas uz Šimlu, kas atrodas Himalaju priekškalnē, tāpēc tur vajadzētu būt vēsākam laikam.
Pa ceļam apskatām brīnišķīgo Pinjore pili un dārzus, kas atrodas Pinjores pilsētā, Pančkulas apgabalā, Harjanas štatā. Pinjore dārzus ir veidojis Nawad Fidai Khan 17.gs. Dārzi tika veidoti kā miera oāze un relaksācijas vieta Mogulu imperatoriem un viņu harēmam. Pinjore dārzi ir vieni no vecākajiem un slavenākajiem dārziem Indijā.
Dārzi ir izvietoti septiņās terasēs, no kurām paveras brīnišķīgs skats uz kalniem. Dārzā tiek izmantoti arī dabiski elementi, piemēram, saules gaisma, ēna un vējš, lai dažādās terasēs radītu dažādus efektus un noskaņas.
Izejot no dārzu, sastopam bērnus – ubagotājus, kas neatlaidīgi nāk līdzi un rausta aiz rokas, lūdzot naudu. Pie dārziem nopērku ļoti garšīgu mango saldējumu (0.45 eur) un arī mango augli ( 1 eur), ko ēdīšu vakarā viesnīcā.
Tālāk ceļš ved kalnos un sākas pirmie serpentīni ar skaistajiem kalnu skatiem.
Pa ceļu ik pa laikam klīst govis, redzam arī pa kādam pērtiķim.
Šimlā līdz viesnīcai mūs nogādā viesnīcas džipi, jo autobuss līdz viesnīcai netiek. Šimla ir Himalaju pradeša galvaspilsēta. Tā atrodas 2200 m v.j.l. Tā ir britu koloniālā perioda kalnu kūrorts Himalaju priekškalnē, kas kalpoja kā Britu Indijas vasaras galvaspilsēta. Iekārtojamies ļoti labā viesnīcā ar fantastisku skatu uz kalniem.
Apmeklējām vicekaraļa vasaras rezidenci, kur šodien studenti apgūst humanitārās un sociālās zinības. Pilī ir ļoti skaistas telpas ar kokgriezumiem, bet diemžēl nav atļauts fotografēt.
Vakarā dodamies pastaigā pa Šimlas vēsturisko centru, kur slejas daudzas britu koloniālā stila ēkas.
Iemetam aci veikaliņos, kur tirgo dažādus audumus, arī kašmiru un pašminu. Nosauktās cenas gan nav lētas. Vakariņojam viesnīcā, klausoties dzīvo indiešu mūziku. Tas rada tik autentisku noskaņu. Pēc vakariņām nogaršojam mango, kas ir saldskābi un ļoti garšīgi. Visapkārt viesnīcai slejas kalni un vakarā iedegas tūkstošiem gaismiņu Skaisti!
4.diena. Šimla – Kullu ieleja – Nagara (250 km).
Rīts ataust pelēks un vējains. Pēc brokastīm dodamies ļoti garā ceļā dziļāk Himalajos uz Nagaru. Diena padevusies pelēka un lietaina, tāpēc visi skaistie kalnu skati ir caur aizlijušu vai slapju logu. Pa ceļam vēroju kā mainās ainas, daba, arhitektūra. Parādās tibetiešu stila ēkas. Ceļmalas un kalni pilni ar ziedošām savvaļas magnolijām. Ik pa laikam uz ceļa sastopamas govis.
Redzami ļoti daudz krāsainie un izrotātie kravas auto Tata.
Autobuss brauc lēni, pirms katra serpentīna taurē. Parādās Himalaju ciedru meži. Ceļa kvalitāte no viduvējas līdz ļoti sliktai. Braucam cauri Kullu ielejai, kur ceļš iet gar dramatisku aizu, kur lejā tek upe, bet visapkārt slejas fantastiski kalni. Vietām ceļa norobežojums ir pazudis un ceļa mala nodrupusi, bet lejā – aiza.
Bet šoferītis tik dodas tālāk. Mūsu šoferītis ir no Himalajiem, kalnu ceļi viņam ir ikdiena. Te top jauna šoseja ar tuneļiem, kas šobrīd ir tikai daļēji braucama. Vietās, kur ir vecais ceļš, tas ir ļoti sliktas kvalitātes. Apstājamies pie kāda veikala-darbnīcas, kur auž un tirgo pašmina audumus un izstrādājumus no tā. Pašmina šalli iespējams nopirkt par 20-30 eur. Ar pusdienu un WC pauzēm kopā ceļā pavadām ap 12 h (!!!). Jau tumsā ierodamies kalnu pilsētiņā Nagarā, kas atrodas Himalaju kalnos. Apmetamies tūristu klases viesnīcā, kas ir daudz sliktāka par iepriekšējām. Toties šeit mūs ēdināja ar eiropiešu ēdieniem, kas mūsu vēderiem bija pašā laikā. Problēmas ar vēderu ceļojuma laikā piemeklēja gandrīz visus. Arī es nebiju izņēmums. Pirmo reizi noderēja līdzpaņemtās zāles. Viesnīcā ir vēsi, jo atrodamies augstu kalnos. Bet te katram ir pieejamas 2 biezas segas.
5.diena. Nagara – Himalaji (60 km).
No rīta pamostos no skaļām putnu dziesmām. Nagarā ir tik svaigs kalnu gaiss! Paskatoties pa logiem ir VAU!!! Redzu sniegotās Himalaju virsotnes! Numuriņam ir logi uz divām pusēm un kalni ir abās.
Diemžēl diena ir samērā pelēka un ik pa laikam sola lietu. Tieši šodien lietu vajadzēja vismazāk.
Brokastīs ir auzu putra indiešu izpratnē par eiropiešu ēdienu. Pašķidra, bet ēdama. Un nav asa. Vēl ir vārīta ola vai omlete. Arī nav asa. Un augļi – mango un papaija. Tā kā neesmu asu ēsienu cienītāja, tad te varu uzelpot.
No rīta apmeklējam Nagaras pili, kas atrodas blakus viesnīcai. To 1460.gadā cēluši Kullu radžas. Nagara bija Kullu galvaspilsēta 1500 gadus. Te ir tik skaisti kokgriezumi un vienreizēji skati uz Himalajiem.
Teritorijā atrodas ir arī maziņš, bet ļoti jauks templītis, kurā ieeja ir bez apaviem.
Tad visi sēžamies džipos, kuri šodien mūs vadās visu dienu. Apskatām Hadimba Devi templi, kas veltīts dievietei Mātei un ir Kullu ielejas visnozīmīgākais templis. Te ir ļoti daudz cilvēku sakarā ar vietējiem svētkiem. Daudzi tērpušies nacionālajos tērpos. Visapkārt slejas majestātiskas ciedras.
Tālāk dodamies augstāk kalnos, vērojot kā pamazām ceļa malās parādās sniegs. Vietām no kalniem nokrituši palieli akmeņi. Ik pa laikam ir redzams kāds ūdenskritums. Izbraucam cauri Rohtangas 7 km garajam tunelim un nonākam ziemā. Esam 3000 m augstumā. Ārā ir tikai kādi 8 grādi. Visapkārt slejas grandiozi, majestātiski sniegoti kalni. Man sirds gavilē – ir piepildīts vēl viens sapnis – redzēt Himalajus! Pēkšņi nogrand it kā pērkons. Redzam, ka pretējā kalnā sākas sniega lavīna! Vienreizēji! Vēroju lavīnu kā apburta. Ko tādu savām acīm redzu pirmo reizi! Neskatoties uz pelēko dienu, vienalga ir neaprakstāmi skaisti! Ne velti Himalajus dēvē par Pasaules jumtu.
Izbaudījuši kalnus, dodamies lejā uz Manali pilsētiņu, kur pastaigājamies pa iepirkšanās ieliņām. Šeit nobaudu svaigi spiestu mango sulu, kas ir debešķīgs gardums – bieza un salda.
6.diena. Nagara – Kullu ieleja – Mandi- Revalsara (140 km).
Atkal pamostos no skaļām putnu dziesmām. Rīts ataust ar daudz gaišākām debesīm un nedaudz sauli. Kalni visapkārt beidzot parādās pilnā krāšņumā. Tik skaisti!!!
Pēc brokastīm dodamies pastaigā pa Nagaru. Apmeklējam kādu ļoti senu akmens templi. Tad seko vēl viens templis, kur par ziedojumu tieku pie punkta pierē.
Ceļš ved augstāk kalnā, skati kļūst aizvien skaistāki un elpu aizraujoši. Lejā paliek Nagara, pāri slejas majestātiskās Himalaju sniegotās virsotnes. Šodien saule mūs lutina, un sniegotie kalni izskatās fantastiski.
Nonākam pie Nikolaja Rēriha muzeja, kur mūs sagaida krieviski runājoša muzeja darbiniece. Rēriha muzejā apskatām māju, kur dzīvojis un gleznojis mākslinieks. Te ir arī viņa gleznu kolekcija. Izstaigājam dārzu ap māju, kur aug milzu ciedras. Ciedrās dzīvojas pērtiķu ģimene, muzeja suņi tos aprej. Visapkārt tik skaisti kalni, ka nav brīnums, ka tie iedvesmoja Rērihu tos gleznot.
Tad sēžamies autobusā un dodamies uz Mandi pa to pašu trako kalnu ceļu, pa kuru braucam šurp uz Nagaru. Šodien diena ir saulaina un skati liek elpai aizrauties. Dziļa aiza, kurā tek kalnu upe, augsti kalni visapkārt un diezgan briesmīgas kvalitātes ceļš gar aizas malu.
No Mandi ar džipiem braucam uz Revalsara ezeru, kas atrodas kalnos. Ceļš ir ļoti slikts, bet ar džipiem izbraucams. Vispirms apskatām alu, kur 20 gadus meditējis budisma skolotājs Guru Rinpoche, kurš izplatījis budismu Tibetā. Te ir milzum daudz krāsaino karodziņu. Tālumā saules izgaismoti slejas Himalaji. Skaisti! Lejā redzams Revalsara ezers, kas ir mūsu nākamais mērķis.
Tad neliels pārbarauciens līdz Revalsara pilsētiņai, kas atrodas pie Revalsara ezera – svētais ezers, kura krastos sadzīvo budistu, hinduistu un sikhu tempļi.
Dodamies pastaigā apkārt Revalsara ezeram, apmeklējot vienu budistu templi. Pamazām kļūst tumšāks un ezera krastā izgaismojas ēkas. Skaisti!
Viesnīca Mandi ir pati sliktākā visa ceļojuma laikā. Mūsu numuriņā nedeg vairākas lampas, nestrādā kontakti, podā nevar nolaist ūdeni, dušu nav iespējams ieslēgt, jo salūzis krāns. Bet to visu vēl bijām gatavas pieciest. Taču, kad sapratām, ka numuriņā nevar izslēgt gaismu, tad mūsu mērs bija pils. Pasaucām puišus no administrācijas, kuri arī nevarēja mums palīdzēt. Beigās tikām pie cita numuriņa, kurā vismaz viss darbojās un izslēdzās.
7.diena. Mandi – Daramsala (125 km).
Pēc budžeta brokastīm dodamies rīta pastaigā pa Mandi, kuru, pateicoties lielajam tempļu daudzumam, dēvē par Varanasi Himalajos. Pa ceļam redzam vienu templi pēc otra. Mandi ir slavena ar shikara stila akmens tempļiem, kurus rotā smalki grebumi akmenī. Apskatām Panchvaktra akmens templi, kas tiešām ir ļoti neparasts.
Tālāk ceļš ved uz Daramsalu, baudot skatus gan uz sniegotiem Himalajiem, gan mazajām pilsētiņām, kurām braucam cauri, gan ziedošajiem kokiem pa ceļam. Redzam tējas un labības laukus. Neiztrūkstošas ir govis uz ceļa.
Piestājam pie Baijnath Shiva akmens tempļa, kas atrodas skaistā vietā ar sniegotajiem Himalajiem fonā. Kā jau visos tempļos, arī šeit ieeja bez apaviem. Saule ir sakarsējusi akmens flīzes un ļoti deg kājas. Arī šis ir akmens templis ar smalkiem grebumiem akmenī. Redzam svētku procesiju, kur nestuvēs tiek nesta kāda dievība.
Vakarpusē esam sasnieguši Daramsalu, kur līdz viesnīcai atkal mūs nogādā džipi. Ceļš ir šaurs un ved ļoti stāvus kalnā. Mūsu džipa soferītis braucot vēl arī skatās filmu. Viesnīca atrodas augšpilsētā, kas ir 1800 m augstumā. Daramsalā dzīvo daudz tibetiešu. Te ir ļoti daudz Ajūrvēdas centru. Daramsala ir slavena arī kā pasaules garīgā līdera Dalailamas mītnes vieta. Viesnīca šoreiz ir ļoti laba, tā atrodas pie iepirkšanās ieliņas, kur tiek tirgotas rotaslietas no sudraba, dažādiem akmeņiem, šalles, drēbes, apavi, somas, ajūrvēdas produkti utt. Iepērkam dzeltenus mango. Viesnīcā baudām vienas no labākajām vakariņām visa ceļojuma laikā, kur ir manai garšas izjūtai saprotami ēdieni – grillēti un tvaicēti dārzeņi, rīsi, nūdeles, augļi.
8.diena. Daramsala.
Dienu pavadām Daramsalā. Šodien mūs visur vadā ar džipiem. Rītu sākam ar Dalailamas tempļu kompleksu McLeod Ganj, kas ir Tibetas garīgā līdera Dalailamas oficiālā rezidence, ko dēvē par mazo Lhasu. Vai Dalailama šobrīd atrodas te vai citur, gan nevaram zināt. Grīdas ir klātas ar paklājiem, uz kuriem lūgties. No tempļa paveras brīnišķīgs skats uz Himalajiem. Te atrodoties, pārņem tāds iekšējs miers.
Nākamais ir Gyuto Karmapa templis, kur uzaug budistu ģimeņu zēni, kļūstot par mūkiem. Skolā ir starpbrīdis un mazie mūki skraida apkārt, tāpat kā visi citi bērni.
Dodamies uz Norbulinkas institūtu, kas ir kā zaļš paradīzes stūrītis ar strūklakām, ūdenskritumiem, tropu augiem. Ļoti, ļoti te patīk viss, ko redzu. Te Daramsalā mītošie tibetieši nodarbojas ar tradicionālo mākslu. Redzam, kā top kokgriezumi, gleznojumi, izšuvumi u.c. Filigrāns un smalks darbs.
Piestājam Sv.Jāņa tuksnesī baznīcā. Ir neparasti redzēt šeit arī kristiešu baznīcu. Pēcpusdienā ejam nelielā pārgājienā Himalaju kalnos līdz ūdenskritumam, baudot skaistus kalnu skatus. Pārgājiens nav ne garš, ne arī grūts. Impro aprakstā bija ieteikts vēl tālāks pārgājiens līdz templim, bet diemžēl tālāk mums neiesaka doties, jo taka neesot labas kvalitātes.
Vakarā izstaigājam iepirkšanās ieliņu pie viesnīcas. Nopērku dažus sīkumus suvenīriem un šo to no Himalaya produkcijas, kas te ir ļoti lielā izvēlē.
9.diena. Daramsala – Indijas-Pakistānas robeža – Amritsara (215 km).
No rīta pēc broksatīm dodamies prom no sniegotajiem Himalajiem. Naktī bija pērkons un lietus. Ar džipiem mūs nogādā pie mūsu autobusa. Sākam samērā garu ceļu uz Amritsaru. Ceļš ir slikts un pat ļoti slikts. Vietām notiek ceļa remonts. Uz priekšu virzāmies lēni, brīžiem autobuss tā kratās, ka no plauktiem krīt lejā viss iespējamais. Taču viss sliktais reiz beidzas, arī ceļš beidzot kļūst labs. Ārā ir kļuvis karsts un sutīgs. Esam Pendžabā – piecu upju štatā.
Vakarpusē esam ieradušies pie Indijas-Pakistānas robežas, lai noskatītos robežas slēgšanas izrādi Wagah.
Izrāde ir interesanta, atraktīva un skaļa. Starp skatītājiem pārsvarā ir paši indieši. Vispirms skan indiešu mūzika. Tad izrādi sāk robežsargi ar tādiem kā vēdekļiem uz galvas, sacenšoties, kurš varēs augstāk uzcelt kāju. Izrādes otrajā pusē tiek atvērti vārti uz robežas. Indijas un Pakistānas robežsargi paspiež rokas. Tad tiek nolaisti abu valstu karogi un vārti aizvērti. Publika gavilē.
Pēc izrādes kādu laiku netiekam ārā, jo autobuss ir iesprostots starp citiem autobusiem un auto. Kad nu beidzot tiekam ārā, dodamies uz viesnīcu Armitsarā. Pēc vakariņām nolēmām doties uz Zelta templi, taču viesnīcas administrators mūs no tā atrunāja, jo vakarā pēc plkst. 20.00 sievietēm vienām pašām ārā neesot droši braukt ar rikšu vai tuktuku. Kaut arī ļoti gribējās, tomēr nolēmām nebraukt, bet vismaz iziet pastaigāt viesnīcas apkārtnē. Viesnīca atrodas uz ļoti dzīvas ielas. Diemžēl te nebija pat īsti normāla trotuāra, lai pastaigātu. Ļoti neomulīgi. Atgriezāmies vīlušās viesnīcā. Nu ļoti slikta vietas izvēle viesnīcai. Ar kājām nekur neaiziet, bet ar rikšu vai tuktuku bīstami…
10.diena. Amritsara – Deli (iekšējais pārlidojums).
No rīta ar autobusu un ar tuktukiem dodamies uz Zelta templi, kas ir sikhu svētākā vieta.
Šeit jāievēro ļoti stingrs dreskods- basas kājas un ar lakatu apsegta galva (arī vīriešiem), kā arī ļoti gari svārki vai bikses. Visus mūsu apavus salika lielā maisā. Tempļa teritorijā nedrīkst ne ēst, ne padzerties. Fotografējoties nedrīkst iepozēt. Man apsargi palūdza izdzēst bildes, kur es iepozēju… Drīkst tikai salikt rokas lūgšanā un tad fotografēties. Pats templis ir pasakaini skaists un laistās vienā zeltā. Kad to ieraudzīju, pat elpa aizrāvās. Templis atrodas uz salas. Tam visapkārt ir ūdens, kurā templis atspīd , tā vēl vairāk pastiprinot brīnišķīgo iespaidu.
Te bija ļoti daudz vietējo cilvēku. Skan skaista mūzika. Vairāki sikhu vīrieši veic iemērcēšanos ūdenī.
Pēc Zelta tempļa dodamies uz Jallianwalla Bagh dārzu, kur savulaik risinājušies ļoti traģiski notikumi – britu karavīri šeit nošāvuši mierīgos iedzīvotājus, kuri protestējuši pret britu kolonizāciju. Tas bijis britu kolonizācijas beigu sākums. Šodien te izveidots piemiņas memoriāls.
Brīvajā laikā šo to iepērkam. Te ir nopērkams gandrīz viss. Gan apģērbi, apavi, šallītes, tējas, garšvielas, žāvēti augļi, bižutērija, dārgakmeņi utt.
Vakarpusē dodamies uz lidostu, lai ar vietējo aviokompāniju Vistara lidotu uz Deli. Lidojam tikai ar rokas bagāžu. Mūsu lielās somas uz Deli dodas ar autobusu. Lidojums ir nedaudz ilgāks par stundu, taču tā laikā mūs arī pabaro. Arī Deli viesnīca atrodas nekurienē uz dzīvas ielas, no kuras nav iespējams ar kājām nekur aiziet. Ārā ir ļoti sutīgs. Viesnīcas numuriņā glābj kondicionieris.
Rīt mūsu grupa sadalīsies – lielākā daļa dosies iepazīt Deli, bet neliela daļa dosies uz Tadžmahālu. Lai arī ceļš ir tāls un agri būs jāceļas, mana izvēle ir Tadžmahāls. Par šo ekskursiju ir arī papildus samaksa (92 eur).
11.diena. Deli – Agra – Tadžmahāls (462 km).
Šodien piepildīšu vienu no saviem sapņiem – redzēt Tadžmahālu. Agri no rīta dodamies ar mikroautobusu no Deli uz Agru. Mums brokastis izsniedz līdzņemšanai, ko pa ceļam arī apēdam. Mums ir krieviski runājošs gids, taču viņa krievu valoda ir tik grūti saprotama, jo viņš runā ar pamatīgu akcentu. Ceļš šoreiz ir ļoti labs un pēc nepilnām 3 h esam galā.
Tadžmahāla kompleksā nedrīkst līdzi ņemt neko ēdamu, dzeramu. Arī naži nedrīkst būt somās. Somas pirms ieejas visiem pārbaudīja. Toties nekāds dreskods te nav jāievēro. Mūs pārņem uzmācīgi pārdevēji, no kuriem tiekam vaļā apsolot, ka atgriežoties ko nopirksim. Līdz ieejai braucam tuktukos. Mums katram izsniedz pa ūdens pudelei. Diemžēl ūdens karstajā gaisā ir ļoti sasilis, tik negaršīgs…
Lēnām dodamies iekšā kompleksā. Izejot cauri vieniem no četriem vārtiem, beidzot TO ieraugām! Ieraugot Tadžmahālu, pārņem tāda kā nerealitātes sajūta. Vai tiešām tas nav sapnis? Vai tiešām es te esmu un redzu to savām acīm? Teikt, ka tas ir skaists, būtu nepateikt neko! Nav vārdu, lai aprakstītu skaistumu, ko ieraugu.
Tadžmahālu uzcēla valdnieks Šahdžahāns savai mīļotajai sievai, kura nomira 14.bērna dzemdībās 38 gadu vecumā. Abi kopā nodzīvoja 19 gadus. Tadžmahālu dēvē par 8.pasaules brīnumu. Tajā atrodas mauzoleji gan mirušajai sievai gan arī pašam valdniekam. Mauzolejs dārzs pārsteidz ar savu nevainojamo simetriju. Mauzolejs celts no baltā marmora. Tas inkrustēts ar dažādiem dārgakmeņiem. Dārzs veidots pēc Paradīzes dārza parauga, kur plūst četras upes. Pirms ieejas mauzolejā uz apavien uzvelkam bahilas. Fotografēt iekšā nav atļauts un apsargi cītīgi seko, lai visi to ievērotu. Vēlreiz apskatu mauzoleju no ārpuses, nebeidzot priecāties par tā skaistumu. Skaisti, skaisti, skaisti!!!
Tālāk dodamies uz Agras fortu, kur apmeklētājiem ir atvērta neliela daļa no visa kompleksa. Taču arī šī nelielā daļa ir milzīga. Pārējais šobrīd ir armijas rīcībā. Šeit savulaik dzīvojis arī valdnieks Šahdžahāns. Arī šeit ļoti skaistas telpas no smilšakmens un baltā marmora. No šejienes redzams arī Tadžmahāls.
Atpakaļceļā vēl piestājam marmora apstrādes darbnīcā, kur redzam daudz skaistu iztrādājumu no marora. Arī dārgakmeņus, dārglietas, izšuvumus. Viss, protams, ar domu, ka kāds kaut ko nopirks. Un vienmēr jau kāds arī ko nopērk. Bet šoreiz ne es.
Mājupceļā mūs priecē brīnišķīgs saulriets. Vakarā notiek lielā somu kārtošana pirms agrā lidojuma mājup.
12.diena. Mājup.
Naktī 2.30 dodamies uz lidostu. Tad agri no rīta seko garais lidojums uz Helsinkiem, kam seko īsais lidojums uz Rīgu. Mājās esam vakarpusē.
Manas atziņas par Indiju:
1. Indija manī neradīja kultūršoku, jo tas, ko redzēju un piedzīvoju, atbilda tam, ko gaidīju. Gan krāsainie tērpi, govis un atkritumi uz ceļa, bieži vien sliktie ceļi, nereti briesmīgā tualešu higiēna.
2. Indiešu ēdiens pārsvarā man negaršoja, jo neesmu asu ēdienu cienītāja, arī Indijas garšvielas nebija manā gaumē. Viesnīcās ar zaļu kvadrātu bija atzīmēti ēdieni, kas nav asi. Ņēmu tikai tādus, bet nereti arī it kā neasais ēdienas bija ass. Nereti kaut kādā mērcē peldēja kaut kas nesaprotams. Braucot autobusā, gide mums organizēja dažādu uzkodu degustāciju. Arī šīs uzkodas pārsvarā nebija manā gaumē.
3. Veselības problēmas piemeklēja gandrīz visu grupu. Sākot ar saaukstēšanos un beidzot ar vēdera problēmām. Šis bija pirmais ceļojums manā ceļotājas pieredzē, kur noderēja līdzi paņemtās zāles vēdera problēmām. Iespējas ko saķert bija daudz – gan briesmīgās tualetes pa ceļam, gan neparastais ēdiens, gan krāna ūdens. Ne visur es zobus mazgāju ar pudeļu ūdeni. Tāpat pirkām arī augļus, ko mazgājām ar krāna ūdeni. Kaut arī katru reizi iekāpjot autobusā, šoferīša palīgs piedāvāja roku dezinfekcijas līdzekli, tas tomēr neglāba no vēdera problēmām. Atgriežoties Latvijā, mans vēders vēl vairākus mēnešus nespēja nomierināties. Acīmredzot bija izveidojies pamatīgs disbalanss.
4. Potes. Es pirms ceļojuma izpotējos pret hepatītu A. Difterijas pote man vēl bija aktīva. Citu neko nepotēju.
5. Pārsteidza nelielais augļu piedāvājums. Visur bija nopērkami mango. Tie bija garšīgi, vairāk saldskābi. Bija bumbieri, ananāsi, papaija, pa kādam arbūzam. Nebija tropisko augļu pārbagātības, kādu biju redzējusi Vjetnamā.
6. Braukšanas kultūra bija citāda, taču kopumā normāla, ne tuvu tik traka, kā Vjetnamā. Ceļu kvalitāte gan ļoti dažāda – no vidēji labiem ceļiem līdz tik briesmīgiem ka izbraukt varēja tikai ar džipiem.
7. Visvairāk man patika Tadžmahals, Himalaji, Zelta templis. Ļoti patika košie un krāsainie indiešu sieviešu tērpi. Kalnu ceļos sajūsminājos par krāsainajiem Tata kravas auto. Neiztrūkstošas bija govis uz ceļiem.
8. Laika apstākļi bija visdažādākie – no nežēlīga karstuma virs 30 grādiem līdz +8 grādiem Himalajos 3000 m augstumā. Izbaudījām gan sauli, gan lietu, gan pērkona negaisu. Es iepriekš biju izpētījusi iespējamās gaisa temperatūras visās apskates vietās, tāpēc man pārsteiguma šajā ziņā nebija.
9. Naktsmītnes pārsvarā bija labas vai ļoti labas ar dažiem izņēmumiem. Kā jau minēju aprakstā, vissliktākā viesnīca bija Mandi pilsētā. Vairumā viesnīcu bija kondicionieris vai ventilators, nereti abi divi. Es noteikti ieteiktu izvēlēties citu naktsmītni Amritsarā, lai vakarā būtu iespēja pašiem kaut kur doties pastaigāt. Līdzīgi bija arī ar Deli viesnīcas atrašanos vietu. Ļoti laba atrašanās vieta bija viesnīcai Daramsalā.
10. Drošība. Pārsvarā jutos droši. Ar kabatas zagļiem nekur nenācās saskarties. Bet ar ubagojošiem bērniem gan šur tur. Viņi bija diezgan neatlaidīgi, pat ķērās pie rokas un drēbēm. Taču bija vairākas nianses. Piemēram, autobusā nedrīkstēja aizvērt aizkarus, jo tādi esot noteikumi. Acīmredzot ir bijuši gadījumi, kad aiz aizvērtiem aizkariem notiek sliktas lietas. Ļoti neomulīgi bija vakarā iziet uz ielas lielajās pilsētās – Amritsarā un Deli. Mēs bijām vienīgās sievietes, kas tur pastaigājās un jutām, ka vietējie uz mums blenž.
11. Norēķini pārvarā bija skaidrā naudā. Bija vietas, kur varēja arī maksāt ar karti, taču es visur maksāju tikai skaidrā naudā. Sākotnēji gide no katra savāca naudiņu, kur bija iekļautas visas dzeramnaudas un arī degustācijas. Tāpēc pašiem nekur dzeramnaudas nebija jādod.
12. Cilvēki visur bija ļoti draudzīgi. Ļoti bieži indieši lūdza, lai kopā varētu nofotografēties. Ar negatīvu attieksmi nekur nenācās saskarties. Mazāk tūristiskās vietās tikām nopētīti kā muzeja eksponāti, bet arī tas bija draudzīgi. Visur varēja sazināties angļu valodā.
13. Šī ekskursija paliks atmiņā ar to, ka pašai nekur nebija jānes lielais čemodāns. Tik vien kā aizripināt no autobusa līdz viesnīcas foajē, kur tam piestiprināja istabas numuriņu un vēlāk tas jau atradās pie numuriņa durvīm. No rīta tas bija jāizstumj no numuriņa un tad vēlāk pie autobusa jānokontrolē, ka tas tiek iekrauts autobusā.
Vai es ieteiktu šo Indijas maršrutu citiem? Jā, ja ir vēlme redzēt Himalajus, neskaitāmus tempļus, izbaudīt Indijas kolorītu. Jā, ja nav iebildumu pavadīt samērā garas stundas pārbraucienos. Man redzētais atsvēra visas ceļojuma grūtības. Un es noteikti iedrošinu tos, kuriem nav kompānijas, doties grupas braucienā vienam. Mūsu grupā gandrīz puse bija ceļotāji bez pāra. Ceļojuma laikā sadraudzējāmies, iepazinu daudz brīnišķīgu cilvēku. Jau Rīgas lidostā iepazinos ar divām ceļotājām, ar kurām tā sadraudzējāmies, ka gide vairākās reizes jautāja, vai tiešām neesam bijušas pazīstamas iepriekš.
