Ceļojuma laiks: 2023.gada jūlijs
Ceļojuma ilgums: 6 dienas
Maršruts: Frankfurte pie Mainas, Rikvīra (Riquewihr), Elzasas vīna ceļš, Milūza (Mulhouse), Egisaima (Eguisheim), Kolmāra, Vogēzu kalni, Minstere (Munster), Haut-Koenigsbourgh, Obernē (Obernai), Strasbūra (Strasbourg).
Šoreiz atļāvos neko pati neplānot un savam vasaras ceļojumam izmantoju Impro pakalpojumus. Kā rakstīts Impro ceļojuma programmā, tad Elzasa (franciski – Alsace) ir ne tikai mazākais Francijas reģions, kas izkārtojies starp Vogēzu un Švarcvaldes kalniem, bet arī sausākais reģions. Elzasas vīna ceļa 67 ciematiņi ir gluži kā ziedošas pērles, kas izkārtojušās košā virtenē. Te ik uz soļa jūtams vācu pamatīgums un franču smalkums, kas sintezējas elzasiešu viesmīlībā un omulībā, ko ļauts izjust ikvienam šī reģiona apmeklētājam.
1.diena. Lidojums uz Frankfurti, brauciens ar autobusu līdz Elzasai, Rikvīra (Riquewihr).
Lidojums ar Airbaltic uz Frankfurti pie Mainas varākkārt tika pārcelts uz vēlāku laiku. Galu galā ļoti agrā lidojuma vietā mēs izlidojam 9.50 no rīta. Frankfurtē mūsu gide Inga visu 40 cilvēku lielo grupu sasēdina autobusā un varam doties ceļā. Pa ceļam garām slīd gan kukurūzas lauki, gan nopļautas labības lauki. Braucot, iepazīstam Elzasas vēsturi. Elzasa ir sena franču un vācu teritoriālo ķildu zeme. Šis reģions ir piederējis gan Vācijai, gan Francijai un vairākas reizes mainījis saimniekus. Diemžēl šeit iedzīvotāji ir piedzīvojuši arī dažādas represijas un aizliegumus no valsts, kuras teritorijā tā attiecīgajā laikā atradusies. Ir bijuši aizliegumi runāt gan franču, gan vācu valodās. Elzasā ir bijis savs dialekts, kurā gan šobrīd gandrīz neviens nerunā. Bet kādreizējā tās piederība Vācijai joprojām ir manāma ik uz soļa. Elzasas novada vēsturiskajā apbūvē vērojama spēcīga vācu arhitektūras ietekme, kas jo spilgti izpaužas pildrežģu māju sienu rakstos.
Pēc kāda laika pārbraucam pāri Reinai un esam Francijā. Aiz loga parādās vīnogu lauki.
Pēc apmēram 2.5 stundu brauciena esam nonākuši mūsu pirmajā apskates objektā – neparasti skaistā pilsētiņā Rikvīrā, kurai apkārt plešas vīna lauki.
Šeit dzīvo vien 1200 iedzīvotāju. Pati pilsētiņa ir vienkārši brīnišķīga ar ziediem rotātām krāsainām pildrežģu mājām.
Ir redzētas daudz šāda veida pilsētas un ciemi, bet šī patiesi pārsteidz. Tik skaista un krāsaina! Pildrežģu mājas saglabājušās no 13.-15.gs., bet pilsētiņas mūri pat no 11.gs.
Izbraucam ar tādu kā vilcieniņu bez sliedēm, kurš izvadā pa pilsētu un tad uzved mūs kalnā pie vīnogu laukiem, no kura paveras pasakains skats uz pilsētiņu.
Atgriežoties pilsētiņā, visur aicina degustēt Elzasas vīnu, ka nevaru atteikties. Mmm, tas ir tik gards! Vīnu Elzasā tradicionāli dzer no īpašām vīna glāzēm ar zaļu kājiņu. Mums šoreiz uz glāzes ir iegravēts stārķis, kas ir Elzasas simbols. Nogaršoju arī vienu no Elzasas tradicionālajiem ēdieniem – ceptus vīngliemežus. Izvēlos asorti ar dažādām mērcēm. Gliemezis ir tādā kā maizes groziņā, izcepts krāsnī. Nu ļoti gardi!
Nakšņojam viesnīcā Turenne pašā Kolmārā. Numuriņā ir pieejama elektriskā tējkanna, krūzītes, tēja, kafija.
2.diena. Ammeršvira (Ammerschwir), Milūzas (Mulhouse) retro auto muzejs, Egisaima (Eguisheim).
Rīts sākas ar gardām brokastīm viesnīcā, kur piedāvājumā cita starpā ir daudz vietējo sieru.
Šodien nedaudz iepazīsim Elzasas vīna ceļu, kurā ir 67 ciemi un pilsētiņas. Rītu sākam ar vīnu degustāciju Ammeršvirā (Ammerschwihr), kas ir viena no vīna ceļa pilsētiņām. Nogaršojam 5 dažādus vīnus, sākot ar sausākiem un nobeidzot ar saldāko – Gewurztraminer, kas ir viens no maniem iecienītākajiem vīniem.
Izstaigājam arī pašu pilsētiņu, kas ir jauka un tūristu nepiebāzta. Pa šaurajām ieliņām brīžiem klīstam vienas pašas.
Tālāk ceļš ved uz Milūzu, kur apmeklējām iespaidīgu auto muzeju – Musee National de l’Automobile, kas ir pasaulē lielākais auto muzejs, kura kolekcijā ir vairāk kā 500 spēkrati!!! Muzejs ir milzīgs, te izstādīti prātam neaptverami daudz ekskluzīvu retro auto. Tas būtu īsts saldais ēdiens automīļiem.
Ir arī kino stūrītis, kur aplūkojami oriģinālie auto no franču vecajām filmām ar Luiju de Finesu.
Milūza agrāk ir atradusies Šveices konfederācijas sastāvā, taču nolēmusi izstāties un pievienoties Francijai. Apskatām arī Milūzas centru, kur ieejam neparastā kalvinistu baznīcā bez altāra.
Dienas noslēgumā kā ķirsītis uz kūkas ir skaistā Egisaima (Eguisheim), kas ir Francijas skaistākā ciemata titula ieguvēja – apburoša, trīs cietokšņa vaļņu ieskauta pilsētiņa.
Pilsēta tika nosaukta Bruno Egisaima vārdā, kurš 1002.gadā piedzima šajā pilsētā un vēlāk kļuva par pāvestu Leonu IX. Pēc vakardienas Rikvīras šķiet, ka vairs skaistāk nevar būt, bet izrādās, ka var gan. Egisaimas centrs ir kā muzejs, kur katra māja ir apbrīnas vērta. Vecajos aizsargmūros sabūvētās mājiņas ir vienkārši pasakainas. Jūtos kā muzejā, kur dzīvo cilvēki. Nekad iepriekš neesmu redzējusi tik daudz pasakainu mājiņu vienuviet.
Baznīcas torņos redzam vairākas stārķu ligzdas ar stārķiem. Te atkal pierādās, ka stārķis ir Elzasas simbols ne tikai suvenīros, bet arī realitātē.
Brīvajā laikā vēlreiz vienatnē izstaigāju pilsētas mūrus, lai izbaudītu šo skaistumu bez cilvēku pūļiem. Kā man patīk viss, ko šeit redzu!
Mājupceļā piestājam Lidlā, kur iepērku Elzasas vīnu par patīkamām cenām. Vēl nopērku vietējās aprikozes, kuras izrādās ļoti saldas un gardas.
3.diena. Vogēzu kalni ar Grand Ballon virsotni, Minsteres (Munster) siers, Ribovila (Ribeauvillé).
Šodien būs aktīvās atpūtas diena. Kāpsim 174 km garās Vogēzu kalnu grēdas augstākajā virsotnē le Grand Ballon (1424 m.v.j.l.). Vogēzu kalni ir mežaini. Kalnos aug egles, arī dižskābarži, baltegles. Tā savu Lielā Balona nosaukumu ieguvusi dēļ savas apaļās, balonam līdzīgās virsotnes.
Izkāpjot no autobusa, jūtu, ka gaiss kļuvis daudz dzestrāks. Kāpiens sanāk pavisam īss. Kalna virsotnē atrodas observatorija, kurā ir panorāmas terase. Lai mazinātu kalnu mazuma piegaršu, mēs – neliels bariņš aktīvāko ceļotāju apejam sarkano panorāmas apli. Nu jau ir daudz labāk un redzami arī skaisti skati pa ceļam.
Pēc pastaigas kalnos kafejnīcā nobaudu vietējo vīnu un tarti ar mellenēm. Gardi!
Tālāk braucam uz Minsteres ieleju, kur iepazīstam siera ražošanu un arī nogaršojam trīs veidu Minsteres sierus, piedzerot vīnu. Elzasas raksturīgākajam Munster sieram ir samērā asa garša. Šajā apkaimē ap 660.gadu sieru sāka ražot itāļu benediktiešu mūki, kuri nomaļajā Vogēzu nomalē bija izveidojuši nocietinātu klosteri, ap kuru vēlāk izveidojās nelielais Minsteres ciemats.
Vakarpusē iepazīstam vēl vienu Elzasas vīna ceļa skaisto pilsētiņu Ribovilu, kas ir menestrelu jeb trubadūru pilsētiņa.
Atkal skaistas, krāsainas pildrežģu mājiņas un daudz menestrelu skulptūru. Ieejam baznīcā, kur tobrīd dzied meitene ar eņģeļa balsi. Skaisti!
Pašā vakarā pēc nelielas atpūtas pauzes viesnīcā beidzot aizejam līdz Kolmāras centram, kas tiešām apbur un liek man Kolmāru iemīlēt.
Pilsēta dibināta 9. gadsimtā un ir pārpilna pildrežģu namiņiem un romantiskām ieliņām, kā arī jau gleznainiem kanāliem. Kolmāra atgādina skaistu bilžu grāmatu, kur viena romantiska ieliņa nomaina otru.
Kolmārai ir arī sava Brīvības statuja – Amerikas Brīvības statujas kopija. Te valda tik jauka vakara noskaņa ar krodziņiem, ielu muzikantiem un ziedos slīgstošajām ēkām. Es teiktu, ka Kolmāra ir Elzasas pērle! Atkal viena piepildīta diena ir galā.
4.diena. Kolmāra, Augškēnigszūras viduslaiku teitoņu pils-cietoksnis (Château du Haut-Kœnigsbourg).
Rītu iesākam ar pastaigu pa Kolmāru, kas no rīta atklājas pavisam citāda, nekā vakarā. Pilsēta ir klusa, pat tukša, toties ideāla ekskursiju pastaigai.
Kolmāra ir vislabāk saglabājusies viduslaiku pilsēta Elzasā, kas pateicoties savam gleznainajam kanālam, tiek dēvēta par Petit Venise jeb Mazo Venēciju.
Vecpilsēta var lepoties ar virkni atjaunotām 16.gs pildrežģu ēkām, kuru balkonus mūsdienās rotā košas ziedu virtenes.
Tad ar autobusu dodamies uz Augškēnigszūras viduslaiku teitoņu pili -cietoksni (Château du Haut-Kœnigsbourg), kas paceļas kalnā. Pils ir iespaidīga un padrūma, kā jau viduslaikiem piedienas.
Šis cietoksnis ir Elzasas slavenākais apskates objekts, kuru 1114.gadā uzbūvēja Švābijas valdnieks Frīdrihs. Vēlāk tas tika nopostīts un 1902.gadā atjaunots. No šī laika pils kļūst par muzeju. Te ir saglabājušies daudz oriģinālo viduslaiku priekšmetu. Pils-cietoksnis ataino viduslaiku dzīvi. Te viss ir sens un pamatīgs. Gultas ir īsas, jo tajos laikos gulēja pussēdus.
No gandrīz 750 metru augstuma skatam paveras iespaidīga Reinas ielejas panorāma. Bet kopumā par pili palika drūms iespaids.
Atgriežamies Kolmārā braucienam ar laiviņām pa gleznaino kanālu, kas tiek saukts par Mazo Venēciju. Diemžēl pašā nepiemērotajā brīdī uznāk lietus gāziens, kas pabojā laivu braucienu. Sākumā pilina un vēlāk jau pamatīgi gāž lietus. Slēpjamies zem līdzi iedotajiem lietussargiem.
Un tad turpinās pēdējais vakars Kolmārā, vēlreiz izstaigājot vecpilsētu. Izstaigājam arī tirgu, kas izceļas ar ļoti dārgām cenām un nevilina uz pirkumiem. Tā, piemēram svaiga gaļa maksā 16-25 eur/kg. Uz ielām daudz tirgo drēbes tādā tirgus variantā un kvalitātē.
Vecpilsēta uz vakaru atkal ir atdzīvojusies, dzīve te sit augstu vilni. Krodziņi ar āra terasēm aicina ienākt, spēlē daudz ielu muzikantu. Arī mēs izbaudām jauku ielu muzikantu koncertu, malkojot Elzasas vīnu kādā krodziņā. Ir tik jauka un bezrūpīga noskaņa – kaut uz brīdi sajusties piederīgai šai pilsētai.
Vakarā kravājam somas, jo rīt dodamies prom no burvīgās Kolmāras.
5.diena. Piparkūku pasaule Gertvillera (Gertwiller) ciemā, Sv.Odiles klosteris, Obernē (Obernai), Strabūra vakarā.
Vai vasarā ir iespējama Ziemassvētku noskaņa? Jā, ir! It īpaši, ja Jūs esiet Elzasā Gertvillera (Gertwiller) ciemā, kur piparkūkas tiek ceptas cauru gadu.
Elzasā piparkūku cepšanas tradīcijas ir senas. Te cep mīkstās piparkūkas. Elzasa nereti tiek dēvēta par piparkūku mājiņu valstību. Apmeklējām piparkūku muzeju, ražotni, degustāciju un veikaliņu Le Palais du Pain d`Espice.
Uzzinām kā tiek ražoti Elzasai raksturīgie Ziemassvētku gardumi – garšvielu maizes, piparkūkas, slavenie Mannele – cepumu sniegavīriņi un citi gardumi. Te ir iekārtotas telpas speciāli piparkūku vīriņam ar mēbelēm, gultu utt. Vesela istaba ir pilnīgā Ziemassvētku noskaņā ar eglītēm, Ziemassvētku vecīti utt.
Piparkūkas var saēsties uz nebēdu. Un pēc tam veikalā iespējams nopirkt tās, kuras visvairāk iegaršojušās. Tik salds dienas iesākums!
Tālāk ceļš ved uz Sv.Odiles sieviešu klosteri Odiles kalnā. Sv.Odiles klosteri 690.gadā dibināja Elzasas hercoga meita Odile, sniedzot patvērumu augstdzimušām jaunavām. Klosteris ir slavens ar savu bibliotēku un gadsimtiem seno grāmatu kolekciju, no kuras laika posmā no 2000. – 2002.gadam pa slepenu eju tika iznestas vairāk kā tūkstotis seno rokrakstu.
Klosteris uzcelts uz smilšakmens klintīm un no tā paveras lielisks skats.
Klosterim apkārt ir iekārtots burvīgs dārzs. Nelaižu garām arī iespēju nokāpt pa taku līdz avotiņam ar svēto ūdeni, lai iepildītu to pudelē. Ceļā līdz avotiņam ir ļoti iespaidīgas klintis, bet pats avotiņš gan necils.
Kā nākamo šodien izbaudām vēl vienu smukpilsētiņu Obernē (Obernai).
Atkal skaistās pildrežģu mājiņas un mazās pilsētiņas šarms. Pilsētiņa saglabājusi Elzasas autentisko raksturu sadzīvē un tradīcijās, šeit savulaik dzimusi arī Elzasas svētā aizbildne Odile, kura apbedīta Sentodiles kapelā.
Pusdienu pauzē nobaudu ceptus gliemežus, mmm cik gardi!
Tālāk ceļš ved uz Strasbūru (Strasbourg) – Elzasas galvaspilsētu, kā arī vienu no ES galvaspilsētām. Pilsēta veidojusies un augusi franču un vācu kultūru savstarpējā mijiedarbībā.
Pēc īsas fotopauzes pie Eiropas Parlamenta ēkām, dodamies tālāk uz pilsētas centru, kur galvenais apskates objekts ir skaistā katedrāle. Strasbūras katedrāle pieder pie lielākajām katedrālēm Eiropas arhitektūras vēsturē un lielākajām smilšakmens celtnēm pasaulē. Ēka celta no sarkanā Vogēzu smilšakmens.
Celtniecība sākās 1015. gadā. Tāpat kā Strasbūras pilsēta, katedrāle apvieno vācu un franču kultūras ietekmi. Katedrāle ir ļoti iespaidīga un skaista ar varenām vitrāžām. Tā ir gotiskās arhitektūras pērle. Katedrāle ar savu 142 m augsto torņa smaili ir augstākā celtne Elzasā. Arī Strasbūrā ir pildrežģu mājas, taču tās ir lielākas un nav tādā koncentrācijā, kā bija mazajās pilsētiņās. Strasbūra vakarā bija cilvēku pilna kā skudru pūznis, tādējādi izbaudām lielas pilsētas burzmu un kņadu. Atkal jau pārliecinos, ka neesmu lielo pilsētu fane.
Nakšņojam Best Western viesnīcā, kur atkal numuriņā ir gan elektriskā tējkanna, gan krūzītes, gan ļoti garda tēja. Numuriņa iekārtojums gan ir neveikls, jo viena gulta atrodas ļoti tuvu vannas istabas bīdāmajām durvīm.
6.diena. Strasbūra un lidojums mājup.
Rītu pavadām Strasbūrā. Pilsēta ir slavena ar savu satriecošo gotisko arhitektūru. Katrai pilsētai ir savs šarms un arī Strasbūrā var daudz ko jauku var atrast.
Izstaigājam Strasbūras vecpilsētu un apskatām vareno Dievmātes katedrāli, kas no rīta ir daudz baudāmāka – bez tūristu pūļiem.
Tālāk seko vizināšanās ar kuģīti pa Ilas upi, izbraucot cauri slūžām, kas bija viens interesants pasākums. Kanāli ir dažādos līmeņos, un, lai nokļūtu no viena otrā, ir ierīkotas slūžas, kas vai nu paceļ kuģīti vai arī nolaiž to zemāk. Klausāmies audiogidu, kur stāsta par pilsētas vēsturi, aplūkojot Strasbūras vēsturisko centru, tiltus un Eiroparlamenta ēku.
Pēc kuģīša ekskursijas mums ir brīvais laiks, ko izmantoju, lai uzkāptu katedrāles tornī. Ilgu laiku tās tornis ir bijis augstākais baznīcas tornis Eiropā, šodien esot 4.augstākais. No katedrāles torņa paveras tiešām skaists skats uz pilsētu.
Noslēgumā nejauši trāpījām uz Elzasas tautas deju kolektīva brīvdabas priekšnesumu blakus esošajā Gūtenberga laukumā. Kungi un dāmas gados ļoti atraktīvi dejoja biezajos Elzasiešu tautastērpos, neraugoties uz ārā valdošo karstumu. Tas bija kā punktiņš uz “i” ceļojuma noslēgumam.
Tad jau seko ceļš uz lidostu, kur esam ļoti laicīgi, un lidojums mājup.
Pēcgarša.
Par Elzasu biju iepriekš dzirdējusi, protams, zināju Strasbūru un Kolmāru, bet esot tur uz vietas, pārliecinājos, ka tas ir viens no Francijas apslēptajiem dārgumiem. Mazo pilsētiņu un ciemu nosaukumus iepriekš pat nebiju dzirdējusi, bet to skaistums daudzkārt pārspēja līdz šim Eiropā redzēto.
Kaut arī ceļojumā pieteicos viena, tomēr ceļojot ar grupu, nevienu brīdi nesajutos viena. Protams, brīžiem traucēja lielās grupas faktors. To visvairāk izjutu, staigājot pa mazo pilsētiņu un ciemu šaurajām ieliņām. Te situāciju glāba brīvais laiks, kad varēju viena pati atkārtoti izstaigāt burvīgās ieliņas.
Ceļojums bija izplānots samērā nesteidzīgs, bez skriešanas pa galvu un kaklu no viena objekta pie otra. Bija iespēja arī pasēdēt kafejnīcā, vērojot apkārtējo publiku un izbaudot vietējo ēdienu un vīnu.
Kopumā ar braucienu paliku ļoti apmierināta, jo izdevās iepazīt vēl vienu līdz šim neiepazītu un pārsteidzoši skaistu Eiropas stūrīti. Vēl viens puzles gabaliņš ielikts Eiropas lielajā puzlē.
Vai ieteiktu citiem šo ceļojumu? Noteikti jā! Vai nu plānojot pašiem, vai arī ar grupu, kā šoreiz ceļoju es. Šis bija tas gadījums, kad no ceļojuma ieguvu vairāk, kā biju cerējusi.
