Reinas ieleja pandēmijas laikā

Ceļojuma laiks: 2020.gada jūlijs

Ceļojuma ilgums: 11 dienas

Maršruts: Frankfurte pie Mainas, Reinas ieleja (Mainca, Boparda, Rūdesheima, Loreleja, Marksburgas pils, Traumschleife Elfenlay, St.Goar, Baharaha, Obervezele, Bingene, Rheinschleife), Mozeles ieleja (Kohema, Treis-Karden, Elcas pils, Mozelkerna), Koblenca, Ķelne, Kēnigsvintere (Königswinter).

Izmantojot pandēmijas samazinājumu vasarā, apciemoju meitu Vācijā, pie reizes kopīgi apskatot Reinas ieleju. Turp lidojums bija uz Frankfurti (Airbaltic) pustukšā lidmašīnā, bet atpakaļ lidojums no Ķelnes (Ryanair) pārpildītā lidmašīnā. Nedaudz apskatījām Frankfurti un Ķelni, bet lielākā ceļojuma daļa pagāja, iepazīstot mazās pilsētiņas Reinas un nedaudz arī Mozeles ielejās. Ceļoju jūlija beigās, augusta sākumā, atgriežoties mājās, Vācija bija baltajā sarakstā un palika tur vēl 2 nedēļas. Vācijā visās publiskās iekštelpās bija jāvalkā maskas (veikali, transports, stacijas, lidostas, viesnīcas utt.). Ievērojām visus piesardzības pasākumus, līdzi bija gan savs dezinfekcijas līdzeklis, gan dezinfekcijas salvetes. Atgriežoties savam un kolēģu sirdsmieram veicu Covid testu, rezultāts bija negatīvs.

1.-2.diena. Frankfurte pie Mainas:

Frankfurte pie Mainas ir piektā lielākā pilsētas Vācijā. Tā atrodas Hesenē, bet nav tās galvaspilsēta. Frankfurte ir Vācijas finanšu centrs, turklāt tajā atrodas Eiropas centrālās bankas birojs. Šajā pilsētā darbojas arī Eiropas lielākā lidosta (izmēra ziņā). Ar meitu tiekamies Frankfurtes dzelzceļa stacijā.

Frankfurte mūs sagaidīja ar karstu laiku – ap un virs 30 grādiem. Pirmais, kas krita acīs, ir lielais imigrantu skaits. Bet tas jau ir raksturīgi daudzām lielajām Vācijas pilsētām. Pirmā pastaiga Palmu dārza virzienā, pa ceļam apskatot daļu no debesskrāpjiem.

Frankfurtē atrodas divi visaugstākākie debesskrāpji Eiropas Savienībā: “Kommerzbank” bankas ēka un izstāžu kompleksa “Messeturm” tornis. Daudzo debesskrāpju dēļ Frankfurti dēvē arī par “Eiropas Manhetenu”. Diemžēl Covids ieviesis savas korekcijas un slavenais Main Tower skatu laukums ir slēgts.

Palmu dārzā visas palmu mājas ir slēgtas, bet biļetes cenas palikusi nemainīga, tāpēc nolemjam to neapmeklēt. Pastaigājam pa netālo botānisko dārzu, kas ir bez maksas. Te ir vairākas jaukas vietas ar ziedošiem un zaļojošiem augiem, dīķīšiem.

Viesnīcas Star Apart Hotel Hauptbahnhof numuriņš ir ļoti plašs ar atsevišķi nodalītu atpūtas stūri, virtuvīti un guļamistabu. Katram viesnīcas numuriņam ir kādas slavenības vārds, mums tiek Umas Tūrmanes numuriņš, kurā ir aktrises foto no filmām. Numuriņā ir ledusskapis ar minibāru (bez maksas), elektriskā tējkanna, kafijas kapsulu automāts, pašas kapsulas, elektriskā plīts, trauki, katliņi, pannas, virtuves piederumi, trauku mazgājamais līdzeklis, švammīte, lupatiņa, trauku dvielis, tēja, cukurs, mikroviļņu krāsns, dažādi našķi un uzkodas. Vannasistabā ir dušas želeja, ziepītes, ausu aizbāžņi, moderna duškabīne ar 2 veidu dušām.

Pēc atpūtas un pusdienām viesnīcā dodamies vakara pastaigā, apskatot debesskrāpjus, skaisto Vecās operas ēku,

Eschenheimer torni,

līdz ar saulrietu sasniedzam Veco tiltu. Priecājoties par saulrieta debesīm, dodamies pāri tiltam pār Mainas upi.

Otrpus upei ir jauka promenāde gar upi, no kuras paveras jauki skati uz augstceltnēm.

Pamazām sāk krēslot. Kādā turku ēstuvē, kas ierīkota uz kuģīša, nopērkam grillētus dārzeņus, ko, apsēžoties zālē, apēdam: ļoti garšīgi. Kamēr ēdam, ir satumsis un pretējais krasts iededzies daudz mazās uguntiņās. Ir ļoti skaisti.

Pāri Friedensbrucke tiltam dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam, tuvojoties dzelzceļa stacijai, redzam bezpajumtniekus, kas guļ turpat ielas malā. To ir tik daudz, pat veselām ģimenēm! Sajūtos ļoti neomulīgi. Vakarā meitai nojūk samērā jaunais Iphone telefons.

No rīta pirmais gājiens ir uz Iphone centru, kur jau pirms atvēršanas stāv rinda. Kopumā meita šeit pavadīja 3 h un rezultātā tika pie atkal darbojošās telefona un šis pakalpojums viņai neko nemaksāja, ja nu tikai nervu šūnas un laiku. Pēc tam apmeklējam City Beach, kas ir ierīkota uz kādas ēkas jumta (!). Tas vairāk ir kā bārs, kur krēsli novietoti smiltīs. Ir arī 2 baseini, bet mums par nelaimi tie šodien nedarbojās, tāpēc pie cerētās peldes netiekam.

Ir ļoti karsti un pat aukstais daikiri nesniedz atvēsinājumu. Glābj auksta duša viesnīcā. Pa ceļam uz viesnīcu piestājam pie Gētes mājas, kur dižais dzejnieks pavadījis savu jaunību. Pēc atpūtas dodamies uz vecpilsētu, izejot cauri ļoti nepatīkamam rajonam, kur atkaļ uz ielas guļ cilvēki, ir ļoti netīrs. Sasniedzam Romer, kas ir vecpilsētas sirds – brīnišķīgs laukums ar pildrežģu mājām un strūklaku laukuma vidū. Griezies uz kuru pusi gribi, visur skaisti!

Te atrodas arī skaistais rātsnams. Frankfurtes katedrāle ir tā iespiesta starp mājām, ka īsti nekur nevar papriecāties par tās krāšņumu kopumā.

Meklējam vietu, kur paēst vakariņas un atrodam ļoti jauku vjetnamiešu krodziņu Myzeil iepirkšanās centra augšējā stāvā. Myzeil iepirkšanās centrs pats par sevi arī ir apskates vērts. Tā jumts un sienas ir no stikla rūtīm, kas saliektas dīvainās un brīnišķīgās formās. Tā centrā, jumts ir izliekts kā milzīga vāze, kas sniedzas līdz pat grīdai.

Te atrodas arī garākais eskalators Eiropā (46 m), ar kuru var nokļūt uzreiz 6.stāva, kur atrodas ēdināšanas zona. Lai nebūtu atkal jāiet caur nepatīkamo rajonu, ejam ar palielu līkumu līdz Vecajai operai, kas vakarā ir jauki izgaismota. Pie operas cilvēki dejo tango, tas ir tik negaidīti un skaisti!

Kādā parkā redzam vairākus zaķus, kas, tuvojoties cilvēkiem, veikli nozūd tumsā.

3.diena. Mainca, ceļš līdz Bopardai Reinas ielejā.

No rīta pametam Frankfurti. Ar vilcienu braucam līdz Maincai, kur stacijas bagāžas glabātuvē atstājam somas. Mainca atrodas Reinas krastā vietā, kur Maina ietek Reinā. Mainca ir Reinzemes-Pfalcas federālās zemes galvaspilsēta. Pilsēta uzreiz iepatīkas labāk, nekā Frankfurte, jo tā ir nacionālāka, mierīgāka, klusāka. Šodien sola 35 grādu karstumu. Pilsētas apskati sākam ar Šillera laukumu, kur ir arī Šillera piemineklis. Mainca ir slavena ar saviem karnevāliem un laukumā atrodas strūklaka, kas celta par godu karnevāla svinībām, to rotā vairāk nekā 200 bronzas figūru no Maincas vēstures un vietējās folkloras.

Ir tik karsti, ka nolemju sekot bērnu piemēram un basām kājām iebrienu strūklakas baseinā. Uz īsu mirkli ir labi. Stefana baznīca atrodas pilsētas augstākajā kalnā un tās iekšiene rotāta brīnišķīgām zilām vitrāžām, ko darinājis Marks Šagāls. Skaisti!

Kirschgarten (Ķiršu dārzs) ir viens no skaistākajiem Maincas laukumiem ar pildrežģu mājām.

Visvairāk priecē tas, ka ir maz cilvēku. Tālāk dodamies apskatīt slaveno Maincas Domu, kas diemžēl daļēji ir ietinies stalažās. Tirgus laukumā kādā āra krodzinā ieturam pusdienas, pasūtot vietējo ēdienu – spundekäs, kas ir kā krēmsiers, ko ēd, mērcējot tajā maizi vai sāļos krekerus.

Paēdušas nolemjam aiziet sasveicināties ar Reinu. Tālumā redzam vietu, kur Maina ietek Reinā. Apsēžamies krastā un pamērcējam kājas ūdenī, atkal uz brīdi atvēsinoties un vērojot ūdensputnus.

Tālāk ar vilcienu dodamies uz Bopardu – mazu pilsētiņu Reinas ielejā, kur pavadīsim turpmākās 5 dienas. Skati pa ceļam ir pasakaini – Reina, vīna dārzi, kalni, klintis, gleznainas pilsētiņas.

Arī Bopardas viesu namā Gemütlich und Zentral in Boppard iekļūstam ar atsūtīto kodu, nevienu nesatiekot. Naktsmītne atrodas uz galvenās ielas starp divām baznīcām. Numuriņš ir plašs, logi iziet uz 2 pusēm – uz ielu un uz pagalmu. Te ir elektriskā tējkanna, krūzītes, karotītes, tēja, kafija, cukurs, kapsulu kafijas automāts (bez kapsulām), ledusskapis, vīna glāzes. Vannas istabā ir roku ziepes. Vakarā izstaigājam Bopardu, kas ir ļoti jauka pilsētiņa ar skaistu promenādi Reinas krastā un jaukām pildrežģu mājiņām, vīnogulājiem pie mājām, kur ogu ķekari karājas pie māju sienām.

Te atrodamas arī romiešu laika cietokšņa drupas. Veikalā Penny nopērku vīnu un augļus. Vīns izrādījās ļoti garšīgs. Ne velti, jo Reinas un Mozeles ielejas ir mana mīļākā vīna rislinga dzimtene.

4.diena. Reinas labais krasts: Rūdesheima, St.Goarshausena ar Loreleju, Braubaha ar Marksburgas pili.

Pērkam Reinzemes-Pfalcas dienas biļeti 2 cilvēkiem (29 eur) un ar vilcienu aizbraucam līdz Bingenei, kur pārceļamies ar prāmi pāri uz Rūdesheimu (2.20 eur).

Rūdesheima ir bezgala jauka pilsētiņa ar vairākām pilīm, burvīgām pildrežģu mājām un Drosselgasses ieliņu, kas noteikti jāizstaigā no viena gala līdz otram.

Tā ir šaura, bet ar ļoti jauku gaisotni, te atrodas neskaitāmi suvenīru veikaliņi, krodziņi, vīna tirgotavas. Kādā vīna veikaliņā nogaršoju zemeņu vīnu (1 eur), kas faktiski ir aromatizēts un nedaudz gāzēts vīna dzēriens, bet garšīgs. Dzirdam arī Rūdesheimas kariljonus. Tā kā ir sestdiena, tad šodien te ir daudz tūristu, bet pārsvarā dzirdama vācu valoda. Izstaigājam mazās ieliņas krustu šķērsu.

Ar gaisa trošu vagoniņu uzbraucam kalnā (9 eur) uz Niederwald Denkmal, Ģermānijas statuju, kas veidota par godu uzvarai Francijas-Prūsijas karā (1871), pēc kuras tika pabeigta Vācijas apvienošana.

No monumenta paveras iespaidīgs skats uz Bingeni un Reinas ieleju.

Visapkārt plešas vīna dārzi, lejā plūst Reina, bet otrpus Reinai atrodas Bingene. Arī lejup braucam ar vagoniņu, kurš lēnām slīd pāri vīna laukiem.

Dodamies uz vilcienu, ar kuru braucam līdz pilsētiņai St.Goarshausena. Zinu, ka Rūdesheima neatrodas Reinzemē-Pfalcā, bet gan Hesenē (robeža iet pa Reinu), tāpēc visdrīzāk mūsu nopirktā Reinzemes-Pfalcas biļete te nav derīga. Toties St.Goarshausena atrodas Reinzemē-Pfalcā, tāpēc nolemjam braukt tāpat, cerot, ka neiekāps kontrole.

Mums paveicas un laimīgi izkāpjam St.Goarshausenā, kur meklējam autobusa Nr.535 pieturu, lai uzbrauktu uz Lorelejas klinti. Pēc pamatīgas meklēšanas un jautāšanas vietējiem atrodam pieturu, kas izrādās otrpus dzelzceļam, un paspējam uz autobusu pēdējā brīdī. Autobusā gan der mūsu Reinzemes-Pfalcas biļete, esam arī vienīgās braucējas – tā teikt gandrīz privātais transfērs. Loreleja ir augstākā klints (132 m) pie Reinas tās šaurākajā (30 m plata, kas ir 1/3 no vidējā platuma) un dziļākajā vietā, tā ir dzejnieku, gleznotāju – romantiķu iecienīts objekts. Te gājuši bojā neskaitāmi kuģi, kas spēcīgas straumes nesti, sadragāti pret klinti. Kāda leģenda vēsta par daiļu gaišmati, kas, sēžot uz klints, sukā matus un ar savu dziesmu ievilina nelaimīgos jūrniekus nāvē.  No skatu laukuma panorāma ievelk kā atvarā. Dziļi lejā majestātiski plūst Reina, tās ūdeņos līgani šūpojoties vientuļām baržām.

Taka ved pa klints augšu, ik pa laikam paverot skatu uz Reinu. Ir ļoti skaisti!

Izstaigājušās, nolemjam paēst pusdienas turpat augšā esošajā krodziņā. Pēc meitas ieteikuma nogaršoju vācu Flammkuchen, kas ir pica vācu gaumē – ļoti plāna, kraukšķīga un garšīga.

Braucot lejā, autobusā atkal esam vienīgās pasažieres.

Tālāk dodamies ar vilcienu līdz Braubahai,

kur kāpjam kalnā uz majestātisko Marksburgas pili.

Vecā pils kopš 1117.gada paceļas virs mazās Braubahas pilsētas 150 m augstajā kalnā. 2002.gadā Marksburga tika ieļauta UNESCO mantojuma sarakstā. Pils nekad nav tikusi nopostīta. Kāpiens ir kādas 25 minūtes ilgs un ved diezgan stāvus kalnā.

Pils jau ir slēgta, bet iekļūt tajā varam, jo vārti ir vaļā.

Tālumā ducina pērkons un starp tumšajiem mākoņiem atspīd rietošās saules stari. Burvīgs skats!

Mums uzpilina tikai dažas piles, kas karstumā ir pat patīkami, bet negaiss paliek tālumā.

Ejam atpakaļ uz Braubahu un dzelzceļa stacijā gaidām vilcienu, kurš neatnāk. Es biju vilcienu sarakstu skatījusies svētdienai, bet tad mēs samainījām dienas un šodien ir sestdiena. Vilciena šodien vairs nebūs, nākamais ir tikai rīt. Sāk satumst. Meita caur taksometru telefona aplikāciju izsauc taksi. Ceram, ka nebūs pārāk dārgi. Taksometrā sēžam aizmugurē, priekšpuse ir atdalīta ar plēvi. Beigu beigās summa saskrien līdz 62 eiro, meita samaksā caur Paypal ar telefonu – nekādu fizisku kontaktu ar vadītāju. Turpmāk būsim uzmanīgākas, braucot ar vilcieniem un pārsēšanos. Bet jebkurā gadījumā diena bija ļoti skaista.

5.diena. Mozeles ieleja: Kohema (Cochem), Treis-Karden, Elcas pils, Mozelkerna.

Šodien mums ieplānots apskatīt nedaudz no Mozeles ielejas. Atkal pērkam Reinzemes-Pfalcas dienas biļeti 2 cilvēkiem (29 eur) un ar vilcienu braucam līdz Koblencai, tālāk pārsēžamies vilcienā, kas aizved mūs līdz Kohemai, kas atrodas Mozeles ielejas sirdī, kur visapkārt plešas vīna dārzi. Skati pa ceļam ir savādāki, nekā pie Reinas – krasti stāvāki, klinšaināki, bet tas netraucē audzēt vīnogas, dažviet negribas ticēt savām acīm – šķiet, dārzam būtu jānokrīt no stāvās nogāzes. Mozeles un Reinas ielejas ir arī riteņbraucēju paradīze, jo gar abu upju krastiem ierīkoti veloceliņi un riteņotāju te netrūkst. Arī vilcienos gandrīz vienmēr kāds pārvadā velosipēdus. Mozeles ielejā esmu bijusi jau senāk, apraksts par zelta rudeni Mozeles ielejā lasāms šeit.

No Kohemas dzelzceļa stacijas gar Mozeles krastu dodamies līdz tiltam, lai no pretējā krasta aplūkotu Kohemas burvīgo panorāmu ar Reihsburgas pili kalnā un jaukām mājiņām upes krastā.

Tālāk pa samērā stāvu un līkumotu ieliņu kāpjam augšā uz pili, kurā iekšā neejam, bet baudām panorāmu no skatu terases.

Lejā līkumo Mozele un abās pusēs izpletusies Kohema. Atkal kārtējā skaistā skatu kartiņa.

Dodamies lejā un izstaigājam Kohemas vecpilsētu, kas ir bezgala burvīga – skaistākā no līdz šim redzētajām pilsētiņām. Tirgus laukums ir kā pasakaina skatu kartiņa ar pildrežģu mājām vispakārt.

Griezies uz kuru pusi gribi – visur skaisti! Iemetu aci Sv.Mārtiņa baznīcā un tā mani pārsteidz ar jaukām un ļoti košām vitrāžām.

Tālāk ar vilcienu braucam līdz Treis-Karden pilsētiņai, no kuras ar autobusu brauksim uz Elcas pili.

Autobuss uz Elcas pili kursē tikai sestdienās un svētdienās. Autobusā biļete nav jāpērk, jo der mūsu Reinzemes-Pfalcas biļete. Atkal autobusā esam gandrīz vienīgās – bez mums brauc vēl kāda sieviete. Brauciens ir diezgan ilgs, izbraucam vēl vairākas blakus pilsētiņas, tad līkumojam pa laukiem, kamēr tiekam izlaistas vajadzīgajā pieturā. No šejienes līdz Elcas pilij vēl ir krietns gabals ar kājām ejams. Pēc nepilnas pusstundas beidzot pamanām skaisto pili, kas ieskauta mežainiem pakalniem.

Elcas pils ir viens no slavenākajiem objektiem Mozeles ielejā. Elcas pils gadsimtu gaitā nav nopostīta, jo atrodas nedaudz nostāk no upes, kalnu ielokā un pilij netipiski – ielejā, nevis virsotnē. Tā ir fon Elcu dzimtas rezidence jau kopš 16. gadsimta un vienu pils spārnu vēl joprojām apdzīvo šī aristokrātu dzimta. Lai tiktu pilī, jāstāv pamatīgā rindā. Mēs šajā ceļojumā iekšā pilīs neejam, bet aplūkojam tās no ārpuses. Viduslaiku pils ir neizsakāmi skaista un romantiska – ar daudziem tornīšiem, kā no Disneja princešu multenēm.

Paejot pa ceļu uz otru pusi, ir vēl viena vieta, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz pili.

Pa šo laiku pils darba laiks ir beidzies un varam tai pieiet tuvāk bez cilvēku masām. Izbaudījušas skaistos skatus, meklējam ceļu atpakaļ. Diemžēl autobuss šodien vairs nekursē (to mēs jau zinājām), bet ir 5 km gara taka uz Mozelkernas pilsētiņu. Takas sākumu mums parāda pils apsargs.

Tā nu ātrā solī bez atpūtas pauzēm ejam, jo jāpaspēj uz vilcienu. Taka ved gan uz leju, gan augšu gar Zalcbahas upīti. Galu galā nonākam Mozelkernā, kas ir jauka pilsētiņa un kā izrādās, ar ļoti skaistu rātsnama un senu stacijas ēku.

Atkal pārsēžamies Koblencā. Tā kā ir laiks līdz nākamajam vilcienam, paspējam vēl apēst Cēzara salātus Makdonaldā. Vakarpusē esam atpakaļ Bopardā. Atkal viena ļoti skaista diena pavadīta.

6.diena. Aktīvās atpūtas diena Bopardas apkārtnē: Traumschleife Elfenlay, vakars Koblencā.

Šodien izstaigāsim vienu kalnu taku tepat Bopardā  – Traumschleife Elfenlay, kas ir 10.4 km gara. Taka pārsvarā ved pa mežu, gan augšup, gan lejup, ik pa laikam izejot klajumā ar panorāmas skatiem uz Reinu.

Vēlāk tā ieved dziļāk mežā, ik pa laikam pietuvojoties Hunsrukas dzelzceļam, pa kuru kursē neliels vilcieniņš.

Vilciens savā ceļā brauc cauri pieciem tuneļiem un pāri diviem viaduktiem. Pati iespaidīgākā apskates vieta ir pakalnu un meža ieskautais Hubertus viadukts, pa kuru pāri brauc vilciens.

To varam aplūkot no diviem skatu punktiem.

Mums palaimējas, jo tieši tad, kad tur esam, brauc arī vilciens. Vispār te apkārtne ir ļoti mežaina, tā kā ir Vācijā arī meži. Interesanti, ka vietumis gājām cauri ozolu birzīm. Mežā ir daudz taku, tās sazarojas, krustojas, bet mēs visu laiku sekojam savas takas norādēm.

Vispār Reinas ieleja ir iecienīta pārgājienu mīļotājiem, jo te ir bezgala daudz iespēju. Gar abiem Reinas krastiem iet garās takas Rheinsteig un Rheinburgweg, kā arī krustu šķērsu ir neskaitāmi daudz citu taku. Mūsu taka joprojām ved gan uz augšu, gan uz leju, tā kā atpūsties nesanāk. Galu galā Endomondo rāda, ka esam nogājušas 14.55 km un gājušas gandrīz 6 stundas (ar atpūtas foto un pusdienas pauzēm). Bet tas ir attālums no pašas viesnīcas, nevis no takas sākuma.

Pēc kārtīgas atpūtas viesnīcā vakarpusē aizbraucam līdz Koblencai (24 eur uz abām turp/atpakaļ). Pilsēta šķiet tāda monumentāla ar pamatīgām ēkām.

Koblenca atrodas vietā, kur Mozele ietek Reinā un šī vieta ir arī ievērojamākais apskates objekts, saukts par Vācu stūri (Deutsches Eck). Interesanti, ka vācu valodā ir Reina ir tēvs, bet Mozele – māte. Iznākam pie Mozeles netālu no Balduina tilta (Balduinbrücke), kas ir ļoti vecs arkveida akmens tilts pāri Mozelei.

Dodoties Vācu stūra virzienā, Mozele sāk iekrāsoties rietošās saules staros. Visu laiku jāskatās atpakaļ uz skaisto saulrietu.

Nonākot pie Reinas, sāk pūst svaigs vējš. Cilvēki Vācu stūrī atpūšas, baudot jauko vakaru.

Gar Reinas krastu dodamies atpakaļ dzelzceļa stacijas virzienā. Ejam garām gaisa vagoniņu stacijai, kas ved uz cietoksni pretējā krastā. Vakarā vagoniņi vairs nekursē. Ejam garām Koblencas pilij, ieejot tās dārzā.

Un tad jau pamazām tuvojamies stacijai, no kurienes jau tumsā ierodamies Bopardā. Ir pavadīta gara, fiziski aktīva un skaista diena. Vakarā ir pamatīgs nogurums.

7.diena. Reinas kreisais krasts: St.Goāra, Obervezele, Baharaha, Bingene.

Šodien iepazīstam Reinas kreiso (mūsu) krastu. Kā jau ierasts pērkam Reinzemes-Pfalcas dienas biļeti un braucam līdz St. Goar pilsētiņai, kas slavena ar pasaulē lielāko dzeguzes pulksteni.

Tas atrodas pie suvenīru veikala un katru stundu dzeguze kūko un figūriņas griežas. Mums gan nesanāk to redzēt. Kalnā redzamas Rheinfels Castle pilsdrupas.

Savukārt otrpus Reinai atrodas Kaķa pils (Burg Katz), ko redzējām dienā, kad bijām St.Goarhauzenā, kas atrodas pāri Reinai.

Es biju iecerējusi iziet gabaliņu no Rheinburgenweg maršruta – no St.Goar uz Oberwesel (8.8 km). Taču pēc vakardienas pārgājien jūtamies sagurušas un meita atsakās no pārgājiena. Tad nu braucam ar vilcienu līdz Obervezelei, kas ir kārtējā pievilcīgā pilsētiņa.

Tā ir slavena ar saviem aizsardzības torņiem, līdz šodienai ir saglabājušies veseli 16 aizsardzības torņi un senais aizsargmūris. Atkal aplūkojam skaistu tirgus laukumu ar rātsnamu. Iebrienam vīna dārzā, priecājoties par briestošajiem vīnogu ķekariem.

Tālāk braucam līdz Baharahai, kas ir skaistākā no šodien redzētajām pilsētiņām. Te atkal ir daudz pildrežģu mājiņu, kas atgādina skatu kartiņas.

Vecā māja (Altes haus) atrodas Tirgus laukumā un ir viena no Reinas visatpazīstamākajām pildrežģu mājām, tā atgādina pasaku namu.

Visapkārt ir daudz restorānu, bet vairums vēl ir slēgti. Gribam paēst, bet īsti nav kur. Tajās dažās vietās, kas ir atvērtas, tiek piedāvāts vīns un uzkodas. Beigās paliekam vienā krodziņā, kur pasūtu jau zināmo Spundekas ar Bretzel kliņģerīšiem un gāzētu vīnu.

Paēdušas, dodamies pa ļoti šaurām ieliņām uz Pasta torni (Postenturm). Ceļš ieved vīna dārzā, kur vispakārt ķekarus briedina baltas un sārti krāsoties sākušas vīnogas. No vīna dārza paveras burvīgs skats uz Baharahu, jo esam pakāpušās kalnā.

Vēl augstāk atrodas Pasta tornis, kurā iespējams uzkāpt. No torņa skats ir vienkārši pasakains, lejā redzama Baharaha, Reina, Sv.Vernera gotiskas kapelas drupas, augstāk kalnā – Štālekes (Stahleck) pili. Ir tik skaisti! Te nesteidzīgi pavadām krietnu laiku.

Tālāk ar vilcienu aizbraucam līdz Bingenei, kurā jau bijām dienā, kad cēlāmies ar prāmi pāri Reinai. Bingene atrodas vietā, kur Nāes (Nahe) upe ietek Reinā. Te ir jauka promenāde gar Reinu, kur kādā āra kafejnīcā mūs iekārdina reklāma par mājas kūkām.

Nesteidzīgi, baudot skatus uz Reinu, apēdam pa gardam kūkas gabaliņam. Dodamies pilsētā, lai uzkāptu kalnā līdz kārtējai pilij – Klopp Castle, kur šodien atrodas pilsētas dome.

Te ir ļoti jauki sakopta apkārtne un no vairākām skatu terasēm iespējams izbaudīt lielisku skatu uz upes ieleju.

Lejā skaļi un ilgi zvana Mārtiņa bazilikas zvani. Dodamies uz leju gar Nāes (Nahe) upi līdz tās ietekai Reinā.

Tad pa tiltu pāri uz dzelzceļa stacijas pusi. Bija doma apskatīt Peles (Mouse) torni, kas atrodas uz saliņas Reinas upē, bet tā arī īsti nekur nebija iespējams piekļūt līdz upei, visur novilktas norobežojošas lentas.

Ar vilcienu dodamies atpakaļ uz Bopardu, kur pavadīsim pēdējo nakti. Atkal viena jauka diena ir galā. Vakarā kravājam somas, jo rīt jāčekojas ārā no viesnīcas. Ar saimniekiem ir sarunāts, ka somas varēsim atstāt pēc izrakstīšanās.

8.diena. Boparda: Reinšleife. Ceļš līdz Ķelnei un Ķelne vakarā.

Pienācis pēdējais rīts Bopardā. Atstājam sakrāmētās somas numuriņā. Šorīt uzbrauksim ar pacēlāju (9 eur) tepat kalnā, lai apskatītu Reinas lielāko līkumu, sauktu par Reinšleifi (Rheinschleife). Pacēlājs ir pavisam parasts vaļējs divvietīgs krēsliņš ar priekšā nolaižamu barjeru.

Pirmajā brīdī ir neliels šoks un pat drusku bail, braucot kalnā, it īpaši, paskatoties uz leju zem kājām. Taču ieraugot skaistos skatus, kas pamazām paveras, bailes aizmirstas.

Lēnām slīdam pāri vīna dārziem, labajā pusē pamazām atklājas Reinas lielais līkums, lejā paliek Boparda, kreisajā pusē ir mežainie pakalni, pa kuriem staigājām dažas dienas atpakaļ. Steidzos iemūžināt skaistos skatus, stingri rokās turot telefonu. Uzbraucot augšā kalnā, pēc neliela gājiena ir restorāns ar skatu terasi uz Reinas līkumu. Pasakains skats! Atrodam vietu nelielai fotosesijai un izbaudām skaistumu visapkārt.

Nedaudz tālāk ir vēl viena skatu vieta – Vierseenblick (četru ezeru skats), no kuras Reinas upe šķiet sadalīta četros atsevišķos ezeros, no tā arī nosaukums. Burvīgas atvadas no Reinas ielejas!

Cik žēl būs doties prom no šīs skaistās vietas! Brauciens lejup vairs nešķiet tik bailīgs.

Pavisam bailīgajiem un ļoti sportiskajiem ir iespēja arī uzkāpt kalnā ar kājām. Tā kā šodien atkal pieņemas spēkā karstums (+30), mēs šādu iespēju pat neizvērtējām. Viesnīcā paņemam somas un sakām ardievas Bopardai un jaukajai Reinas ielejai.

Ar vilcienu braucam līdz Koblencai, kur pārsēžamies uz citu vilcienu līdz Ķelnei (25 eur katrai). Iecerēto 2 stundu vietā brauciens izvēršas ilgāks, jo ir kaut kādas problēmas un vilciens kādā pieturā stāv un tālāk nebrauc. Blakus mums iekārtojusies paliela turku ģimene ar daudz un dažāda vecuma bērniem. Beigu beigās man ausis bija piekusušas no bērnu klaigām.

Ar stundas kavēšanos ierodamies Ķelnē, kas ir ceturtā lielākā Vācijas un lielākā Ziemeļreinas – Vestfālenes zemes pilsēta. Esmu Ķelnē otro reizi (2016.gadā biju Ķelnē karnevāla laikā februārī). Izejot no stacijas, acīm paveras milzīgais Ķelnes doms, kas ir pilsētas simbols un pati lielākā gotiska stila celtne ne tikai Vācijā, bet visā Ziemeļeiropā. Doms esot celts vairāk kā 600 gadus.

Viesnīca Dom Hotel Am Römerbrunnen atrodas netālu no stacijas. Beidzot satiekam kādu cilvēku administrācijā, tiekam pie pavisam parastas atslēgas (abās iepriekšējās viesnīcās bija jāievada kods, lai atvērtu durvis). Numuriņš ir vismazākais, salīdzinot ar iepriekšējām viesnīcām, bet ne lētākais. Īsti nesaprotu to cenu politiku – kāpēc Ķelnē ir tik dārgas viesnīcas? Numuriņa logs iziet uz vidēji skaļu ielu, izliecoties pa logu, var redzēt Ķelnes domu.

Lejā atrodas Romiešu strūklaka. Numuriņā ir elektriskā tējkanna, krūzītes, karotītes, tēja, kafija, cukurs, gāzēta minerālūdens pudele, vannas istaba ar dušas želeju un rokas ziepēm. Pēc iekārtošanās dodamies vakara pastaigā pa Ķelni. Pirmais gājiens uz Domu. Karnevāla laikā Doms bija slēgts, šoreiz tiekam iekšā, bet tur tieši notiek dievkalpojums. Doms ir tik milzīgs!!! Skaistas vitrāžas, majestātiskas kolonnas.

Doma ārpuse ir izgreznota neskaitāmiem izsmalcinātiem tornīšiem. Durvju greznojumus varētu ilgi pētīt un apbrīnot.

Tālāk dodamies rātsnama virzienā, bet remonta dēļ īsti piekļūt neizdodas, ielas ir norobežotas. Tad gar Sv.Mārtiņa skaisto baznīcu līdz Martinsviertel, kur atrodas vecās, skaistās mājas.

Otrpus Reinai saule atspīd Triangula torņa logos, radot skaistu atspīdumu Reinā.

Pa Deutzer Brücke tiltu pārejam pāri Reinai. Atkal secinu, ka Ķelne te ļoti atgādina Rīgu – vienā pusē dzelzceļa tilts (Hohenzollernbrücke), kas vizuāli ļoti līdzīgs mūsu dzelzceļa tiltam. Otrajā pusē Vanšu tilts (Severinsbrücke). Otrpus tiltam Reinas krastā cilvēki sasēduši uz lielām un garām trepēm, kas stiepjas gandrīz no viena tilta līdz otram. Drīz rietēs saule. Ķeram skaistākos mirkļus, kā saule pamazām pazūd te aiz Doma, te aiz tilta.

Saule pazūd pavisam, debesis iekrāsojas sārtas un nav vairs tik karsti.

Paejamies pa Hohenzollernbrücke tiltu. Šis tilts slavens ar neiedomājami daudzajām atslēgām dzelzs režģos. Joprojām neesmu redzējusi citu vietu, kur būtu vairāk atslēgu. Vēderi prasa savu tiesu, meklējam, kur paēst. Apmetamies tieši tajā pat restorānā, kur bijām 2016.gada februārī, tikai šoreiz āra terasē – grieķu restorānā Oasis, kas atrodas Reinas krastā.

Es pasūtu grillētus cukini un baklažānus, kas ir ļoti garšīgi. Iekštelpās notiek pamatīgas svinības ar dejām. Jau tumsā dodamies atpakaļ uz viesnīcu.

Pie Doma ir padaudz visdažādāko tautību un ādas krāsas cilvēku, netrūkst arī guļošo bezpajumtnieku.

9.diena. Diena šopingam un Ķelnes apskate vakarā.

Šodien mūsu plāni izjūk, jo meitai piemetusies slikta dūša un vemšana. Pēc aptiekas apmeklējuma meita dodas pagulēt, bet es dienu veltu nelielam šopingam. Izpaliek iecerētais brauciens pie ezera 40 minūšu brauciena attālumā. Diena ir ļoti karsta – virs 30 grādiem, bet peldēties nav kur. Visa ceļojuma laikā tā arī ne reizi nesanāca nopeldēties, kaut arī laiks bija ļoti karsts. Upe ir, bet peldēt nav kur…

Vakarā vienatnē izstaigāju tālākus apskates objektus – skaisto Hanentor Rūdolfa laukumā, vairākas baznīcas, aizeju līdz Ostas rajonam ar īpatnējām ēkām, sauktām par Krāna (Kranhaus) ēkām, kas ir 60 metru augstas un atgādina celšanas celtņus tādā veidā, kā augšējie stāvi izvirzīti 90 ° virs ūdens.

Turpat arī griežas panorāmas rats. Pāreju pāri Reinai pa Vanšu (Severinsbrücke) tiltu un lejā uz pussalas redzu, ka daži cilvēki sauļojas un mērcējas Reinā (nevis peldas). Lai tur nokļūtu, būtu jāveic milzu līkums un man nav līdzi arī peldkostīma.

Ir vakars, bet karstums nemazinās. Kad atnāku viesnīcā, Google rāda, ka šodien ir noieti vairāk kā 20 km.

10.diena. Kēnigsvintere un Ķelnes Lindentāles Zvēru parks.

Dodamies uz jauku pilsētiņu Kēnigsvinteri (Königswinter), kas atrodas 40 minūšu brauciena attālumā ar vilcienu no Ķelnes (16.40 eur katrai). Tā atrodas pašā Siebengebirge (Septiņkalnes) – nelielu, mežiem apaugušu kalnu vidū. Mūsu mērķis ir kalns “Pūķa klints” (Drachenfels), uz kurieni ved vecākais kalnu zobratu dzelzceļš Vācijā (1883.g), (12 eur), uzvedot 321 m augstumā.

Kalna galā atrodas Drahenburgas pilsdrupas (12.gs.).

Pūķis pieminēts leģendā par Nībelungiem, valda uzskats, ka pūķis, ko Zigfrīds nogalēja, mitinājies tieši šeit. No šejienes paveras kārtējais skaistais panorāmas skats uz Reinu.

Otrpus Reinai nedaudz tālāk uz priekšu redzama Bonna. Lai arī ir nopirkta biļete zobratu vilcienam arī atpakaļceļam, tomēr nolemjam iet ar kājām. Uz leju viegli iet. Pa ceļam ir jauka vieta, kur skatam paveras skaistā neogotiskā Drahenburgas pils (Schloss Drachenburg), celta 1884.gadā.

Ir iespēja apmeklēt arī pili, bet mēs iekšā neejam. Dodoties lejup, pa ceļam ir jauks krodziņš ar glīti iekoptu dārziņu un skatu vietu uz apkārtni.

Nelielā Kēnigsvinteres pilsētiņa atrodas kalnu pakājē, tā bagāta ar gleznainām pildrežģu mājām. Izstaigājam pilsētiņu krustu šķērsu, tā atkal ir viena brīnišķīga vācu mazpilsēta – klusa un mierīga. Gar Reinas krastu kursē tramvajs, kā saprotu, tad ar to varētu nokļūt Bonnā. Pēcpusdienā esam atpakaļ Ķelnē.

Meita dodas uz lidostu, bet es pēc nelielas atpūtas dodos uz Lindentāles Zvēru parku (Lindenthaler Tier Park), kurā ieeja ir bez maksas. Dārzs atrodas milzīga parka vidū (Braunsfeld). Var nopirkt uz vietas barību dzīvniekiem (0.50 eur), kas ir granulas nelielā kastītē. Te iespējams satikt daudzus mājdzīvniekus un mājputnus (aitas, kazas, ēzelīšus, pīles, zosis, tītarus, vistas, fazānus u.c.). Visuzstājīgākās ir kazas, aitas un dažas pīles, kas pieprasa barību. Ēzelītis tik žēli brēc, liekas, ka viņš visu dienu būtu bijis badā, laikam tā viņš cenšas pievērst sev uzmanību.

Visjaukākās ir mīlīgās stirniņas, kas nav pārāk drošas un no rokas baidās ēst.  Vairums ir sagūlušās pļavā aiz barjeras, bet dažas ziņkārīgākās vai izsalkušākās nāk tuvāk cilvēkiem un ēd viņu pamesto barību.

Kad barības kastīte izbarota, dodos uz tramvaju, lai brauktu atpakaļ uz centru. Turpceļam nopirku viena brauciena biļeti (3 eur). Meklēju biļešu automātu, lai nopirktu biļeti atpakaļceļam, bet tāda nav. Nākas braukt “par zaķi”, katrā pieturā bažīgi vērojot, vai neiekāps kontrole. Paveicas un laimīgi izkāpju centrā.

11.diena. Ķelne: Triangula tornis, lidojums mājup.

No rīta sakravāju somas lidojumam uz mājām un atstāju tās pie administrācijas (bez maksas). Šī solās būt pati karstākā diena – sola 36 grādus, kas mani nemaz neiepriecina. Pērku dienas transporta biļeti (8.80 eur) un braucu uz Ķelnes arkādēm, kas ir iepirkšanās centrs. Neliels šopings un tad dodos uz Triangula torni, kurš ir atvērts tikai sestdienās un svētdienās.

Ieraugu milzu rindu un stājos galā. Labi, ka rinda jāstāv ēnā, kur arī ir karsti. 1.5 stundās rinda izstāvēta un, ievērojot visas drošības procedūras, uzbraucu ar liftu uz 29.stāvu, kur atrodas skatu platforma. Platformu ierobežo stikla siena, kas karstumu padara vēl trakāku. Skats paveras ļoti skaists, bet es no karstuma esmu tik ļoti sagurusi, ka vairs nav prieka skatu izbaudīt. Lejā redzama Reina ar saviem tiltiem, varenais Doms.

Ejot atpakaļ uz viesnīcu, jūtu, kā pa muguru tek sviedri. Kā gribētos ieiet dušā, bet zinu, ka tādas iespējas nebūs. Viesnīcā paņemu visas somas un dodos uz lidostu. Brauciens līdz lidostai ir īss, nepilnas 15 minūtes. nododu lielo somu un dodos pārģērbties džinsās un botās. Par laimi lidostā strādā kondicionieris. Laicīgi nonāku pie vārtiem, kur būs reiss uz Rīgu. Tā kā sēdēt atļauts katrā otrajā sēdvietā, tad visas ir aizņemtas. Reiss kavējas un stāvēt nākas ilgi. Izlidojam kādas 30 minūtes vēlāk. Lidmašīna ir pilna līdz ūkai. Man ir vieta pie ejas, blakus sēž ļoti aktīvs vācu jauniešu pārītis.

Rezumē.

Ēšana.

Tā kā turpceļam necerēti tiku pie nododamās bagāžas (Pins aplikācijā bija bagāžas kupons), tad paņēmu līdzi vairākus konservus un zupas, kas jāatšķaida ar ūdeni un jāuzvāra. Ļoti garda karstajā laikā izrādījās Rimi pirktā ICA gaspačo zupiņa tetrapakā. Frankfurtes viesnīcā mums bija elektriskā plīts, katli, pannas. Vēl līdzi bija aplejamās putras, zupas, makaroni brokastīm un vakariņām. Paņēmu arī līdzi rupjmaizi, kura man garšo, sieru, kādu gaļu vakuumā, desu. Brokastis gatavojām pašas viesnīcā. Pa dienu parasti ēdām kaut kur pilsētā. Ne pārāk dārgs otrais ēdiens un dzēriens maksāja 10-15 eiro. Lētāk sanāca Makdonaldā, kur vairākas reizes ēdu Cēzara salātus (līdz 3 eur). Augļus un dārzeņus pirkām tuvākajos veikalos, kas pārsvarā bija Rewe. Vācijā augļi un dārzeņi ir samērā dārgi, dārgāki, kā pie mums. Arī saldējums nav lēts un nav tādās vafeļu glāzītēs, kā pierasts Latvijā. Toties vīna izvēle un cenas priecēja.

Transports.

Visur Vācijā pārvietojāmies ar sabiedrisko transportu, pamatā ar vilcienu. Vilcieni ir ļoti ērti, brauc klusi un lielākoties ir arī pustukši, tas attiecas arī uz reģionālajiem vilcieniem un 2.klasi. Ir nopērkamas ļoti dažāda veida biļetes. Mēs bieži pirkām grupas biļeti, kas bija izdevīgāka, nekā 2 atsevišķas biļetes. Pārsvarā biļetes pirkām biļešu automātos, taču bija gadījumi, kad tas neizdevās. Tā no Frankfurtes līdz Bopardai ar pārsēšanos Maincā pirkām pie darbinieka. Tāpat arī no Ķelnes uz Konigsvinteri. Vilcieni nav ļoti lēti, atsevišķas biļešu cenas jau minēju aprakstā. Ik pa laikam bija arī biļešu kontrole. Mūsu apceļotajā reģionā bijām trīs dažādās zemēs: Hesenē, Reinzemē-Pfalcā un Ziemeļreinā-Vestfālenē. Katrā no tām var būt savi noteikumi un biļetes. Ir jāuzmanās vietās, kur mainās zemju robežas. Tā piemēram, Bingene atrodas Reinzemē-Pfalcā, bet otrpus Reinai esošā Rūdesheima – Hesenē. Robeža iet pa Reinu, bet kaut kur tālāk abpus Reinai sākas Reinzeme-Pfalca. Izdevīga bija Reinzemes-Pfalcas dienas biļete, kurā iekļauti ar vietējie autobusi.

Viesnīcas.

Viesnīcas rezervējām caur Bookingu. Divām viesnīcām dabūjām nelielu atlaidi, izmantojot Bookinga maciņa naudiņu (10 eur), ko varēja nopelnīt, ieliekot vēlmju sarakstā 3 viesnīcas. Apmetāmies kopumā 3 viesnīcās – Frankfurtē, Bopardā un Ķelnē. Visas viesnīcas izvēlējos netālu no dzelzceļa stacijas, visās bija elektriskā tējkanna, krūzītes, tējkarotītes, tēja, kafija, matu fēns. Frankfurtes viesnīcā bija virtuvīte ar plīti, MV krāsni, traukiem, gatavošanas rīkiem, traukiem, ledusskapi. Visi numuriņi bija tīri un kārtīgi. Frankfurtē un Bopardā tika atsūtīts kods, ar kuru iekļuvām ēkā un numuriņā. Administrācijas vispār nebija, nesastapām nevienu citu cilvēku. Ķelnē bija administrācija un parasta atslēga, kas derēja gan ārdurvīm, gan durvīm uz viesnīcu, gan arī numuriņa durvīm. Diez vai tas nozīmēja, ka mēs varētu atslēgt jebkura numuriņa durvis? Nepamēģinājām.

Viesnīca Frankfurtē – Star Apart Hotel Hauptbahnhof, nakts izmaksāja 40.50 eur. Šī bija vislētākā un vislabākā viesnīca. Mums cenā bija iekļauts arī minibārs, kur bez limonādēm un ūdens bija atrodams arī alus un vīns. Tāpat virtuvītē bija dažādi našķi un uzkodas, kas paredzēti ēšanai uz vietas.

Viesnīca Bopardā – Gemütlich und Zentral in Boppard, nakts izmaksāja 58.50 eur. Reinas ielejā šī bija viena no lētākajām viesnīcām ar ļoti labu novērtējumu.

Viesnīca Ķelnē – Hotel Am Römerbrunnen, nakts izmaksāja 58.22 eur. Numuriņš daudz šaurāks, kā pārējās viesnīcās, nebija arī ledusskapja.

Ceļošanas īpatnības Covid laikā.

Par sejas aizsargmaskām jau rakstīju. Bija gadījumi, kad policija aizrāda, ja kāds nelieto sejas masku, kur tas nepieciešams. Tāpat redzēju, ka daži valkā masku tikai uz mutes, degunam esot ārā. Lielākoties visi ievēroja prasību valkāt masku. Atsevišķi cilvēki valkāja masku arī uz ielas, kas nebija obligāti.

Divās viesnīcās nebija administrācijas, nesatikām nevienu, ieeja ar telefonā atsūtīto kodu. Frankfurtes viesnīcā nevarējām atstāt somas, kā bijām iecerējušas, jo ieradāmies ātrāk par reģistrēšanās laiku. Ātrāk numuriņā netikām. Bopardas viesnīcā saziņa ar saimniekiem notika ar Sms starpniecību. Frankfurtes un Ķelnes viesnīcā nestrādāja viesnīcas restorāns, kur normāli būtu bijusi iespēja paēst brokastis utt.

Bija slēgti vairāki apskates objekti – Frankfurtes Main Tower skatu tornis, Ķelnes doma tornis, Frankfurtes Palmu dārza siltumnīcas. Ķelnes Triangula skatu tornis bija atvērts tikai sestdienās un svētdienās.

Vācijā sabiedriskās vietās bija prasība ievērot 1.5 m distanci, atsevišķās vietās arī 2 m. Stāvot rindā, arī visi centās ievērot distanci.

Katrā kafejnīcā vai restorānā (arī ārtelpās), kur gribējām paēst uz vietas, bija jāsniedz ziņas par sevi (vārds, uzvārds, telefona nr., adrese, datums, laiks, kad ēdi). Pērkot ēdienu līdzņemšanai, šādas ziņas nav jāsniedz.

Temperatūru visa ceļojuma laikā mums nekur nemērīja, arī lidostās nē.

Laika apstākļi.

Ceļojām jūlija beigās un augusta sākumā. Mums trāpījās ne pārāk tipiski laika apstākļi šim reģionam. Ceļojuma sākumā un beigās bija ļoti karsts laiks, līdz pat 35-36 grādiem. Pāris dienas bija ar normālu gaisa temperatūru – 22-25 grādi. Vienā no karstajām dienām arī nedaudz uzpilināja lietus, bet 30 grādu karstumā tas bija pat patīkami. Diemžēl šis reģions raksturīgs ar to, ka nav kur nopeldēties. Ir Reinas upe, kurā nepeldas, jo upē ir ļoti intensīva ūdens transporta kustība. Atsevišķās vietās ir ierīkoti baseini, bet mums nekur pa ceļam tie negadījās, vai arī, ja gadījās, tad bija slēgts (Frankfurtē uz ēkas jumta).

Tā atkal viens jauks Vācijas reģions ir iepazīts un tas man nelika vilties.